MANS VĪRS — MEDŽUGORJES DĀVANA

Esmu dzimusi katoļu ģimenē, biju vecākā no sešiem bērniem. Jau kopš bērnības es ļoti mīlēju bērnus, un manā sirdī brieda vēlēšanās pēc mīloša vīra un lielas ģimenes. Būdama meitene, es biju diezgan kautrīga, un zēni par mani neinteresējās.Vēlāk man ļoti iepatikās kāds klasesbiedrs, labs, ticīgs puisis, bet viņš man nepievērsa uzmanību. Tas mani ļoti apbēdināja. Es domāju, ka tam par iemeslu ir mana kautrība. Es vienmēr daudz lūdzos, lūdzu sev vīru un ar nepacietību gaidīju viņu.

Kad studēju universitātē, otrajā kursā es ļoti izmainījos– sāku draudzēties ar neticīgiem jauniešiem un viņiem pielāgoties. Es izmainīju savu ārieni – sāku krāsot matus, kliedzoši ģērbties, bet vissliktākais bija tas, ka atteicos no Svētās Mises. Mana draudzēšanās ar puišiem bija vieglprātīga. Domāju – ja būšu aktīvāka, tad varbūt ar kādu no viņiem man izveidosies nopietnas attiecības. Taču Kungs mani nepārstāja sargāt pat tad, kad es Viņu aizmirsu. Man bija draugs, ar kuru satikos trīs gadus. Es dedzīgi lūdzos, lai mēs salaulātos, bet viņš negribēja precēties. Jo ilgāk mēs bijām kopā, jo lielāka plaisa vērās starp mums. Mēs daudz strīdējāmies un pārstājām viens otru saprast.

Es sāku vērsties pie Jaunavas Marijas, lūdzot viņas palīdzību. Tāpat es lūdzu svēto aizbildniecību. Īpaši vērsos pie svētās Terēzes no Lizjē, svētā Leopolda Mandiča un svētā Jāzepa, kuram lūdzu: „Svētais Jāzep, pateicos tev par to, ka es vēl neesmu apprecējusies. Svētais Jāzep, varbūt Kungs tev ir atklājis, kas būs mans vīrs. Palīdzi man satikt šo cilvēku. Lai viņš mīl mani tā, kā tu mīlēji Jēzu un Mariju.”

Mana māsa, klostermāsa Svētās Jaunavas Marijas kongregācijā, savās lūgšanās bieži mani uzticēja Dievmātei. Esmu pārliecināta,ka tieši Jaunava Marija man deva spēku atstāt puisi, ar ko draudzējos. Tas bija īsts brīnums, jo, kaut arī bieži strīdējāmies, es viņam biju ļoti pieķērusies.

Kad biju zaudējusi visas cerības, māsa man ieteica aizbraukt uz Medžugorji, uz Jaungada tikšanos jauniešiem. Es piekritu un trīs mēnešus cītīgi lūdzu Dievmāti, lai viņa man palīdz saprast Dieva gribu un to pieņemt. Svētceļojums uz Medžugorji bija liela žēlastība. Ar atvērtu sirdi es ieklausījos Terēzes stāstītajā. Viņa runāja par jauno dzīvi, uz kuru mūs aicina Marija, – par dzīvi saskaņā ar viņas aicinājumiem, par gavēni, Rožukroņa lūgšanu.

Tad man pat prātā neienāca, ka jau tajā dienā mans nākamais vīrs ir mani ievērojis. Es viņu ievēroju nākamajā dienā, kad pārpildītajā baznīcā mēs ar māsu „nejauši” apsēdāmies viņam blakus. Vēlos uzsvērt, ka mans vīrs centās palikt nemanāms. Vēlāk viņš man teica, ka lūdzis Vissvētākajai Jaunavai zīmi, – ja es baznīcā apsēdīšos viņam blakus, tad viņš sāks runāt ar mani. Savukārt es domāju, ka mans blakussēdētājs ir ārzemnieks, un biju ļoti izbrīnīta, kad viņš ar mani sāka runāt slovāku valodā. Sākām sarunu. Mans nākamais vīrs teica: „Mani sauc Jāzeps, esmu galdnieks.”Es gluži vai pamiru – tā droši vien ir zīme man, jo es lūdzu svētā Jāzepa aizbildniecību.

Nākamajā dienā, 2010. gada 1. janvārī, es biju Podbrdo kalnā laikā, kad Dievmāte parādījās vizionārei Marijai. Un atkal Vissvētākā Jaunava brīnišķīgi visu izkārtoja – notika tā, ka mēs ar Jāzepu atkal bijām līdzās viens otram. Savā vēstījumā Jaunava Marija tad teica: „Jūs –mans prieks – dzīvojiet ar maniem vēstījumiem priekā.” Mūs abus ļoti aizkustināja Dievmātes sacītais, mēs to uztvērām tā, it kā tas būtu domāts tieši mums. Šo Dievmātes vēstījumu mēs izvēlējāmies gan par savas saderināto, gan laulāto dzīves devīzi. 2010. gada 14. augustā mēs salaulājāmies, no sirds ticot, ka Miera Karaliene mūs ir nolēmusi vienu otram.

Šīs liecības noslēgumā vēlos dalīties lielajā priekā, kas mūs piemeklējis, – pasaulē nācis mūsu pirmais bērns. Anna Marija piedzima 2011. gada 5. jūnijā, tieši mana vīra Jāzepa dzimšanas dienā. Miera Karaliene, mūsu Māte, mēs pateicamies tev!

Veronika no Slovākijas

Read Next

Imakules Ilibagices piedošanas liecība, piedzīvojot genocīdu Ruandā.

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *