«PAENITEMINI» – PĀVESTS PĀVILS VI PAR GAVĒNI UN GANDARĪŠANU

Protams nepieciešams pieminēt arī apustulisko konstitūciju par gavēni un gandarīšanu, ko izdevis pāvests Pāvils VI.

Iesākumā viņš runā par to, kas pamudinājis radīt šo dokumentu: radās nepieciešamība cilvēkiem, kas tuvojas ticībai, izskaidrot, ko sevī ietver gandarīšana. Šie skaidrojumi saistīti Dieva mācības par grēknožēlu būtību. Tā Baznīca pēc būtības ir gan cilvēciska, gan dievišķa, gan redzama un neredzama, pārejoša un nepārejoša. Pats Jēzus Evaņģēlija sludināšanu tieši saistīja ar gandarīšanu: Savu sprediķi Viņš sāk ar aicinājumu nožēlot un gandarīt par saviem grēkiem un ticēt priecīgajai Vēstij – Evaņģēlijam. Jānis Kristītājs savai misijai gatavojās stingrā gandarē, gavēnī un atturībā.(skat. Мк. 1:1 un tālāk). Svētais apustulis Pāvils Jēzus atnākšanas notikumu saprot kā Viņa pilnīgu pazemību, gatavību atteikties no Savas dievišķības, no vienotības ar Dievu, tā rezultātā kļūstot par cilvēkiem līdzīgu kalpu (skat. Flp. 2:6) Kristietis tiek aicināts līdzdalībai Kristus misijā, tātad viņa pienākums – arī pašam pieņemt visu, ko uzņēmās Jēzus: gavēnis, atturība un viss, ko Jēzus mums māca. Šādi mums jāuzlūko arī Kristus ciešanas un nāve uz krusta.

Tā kā Baznīca ir svēta un tīra, kaut tās locekļi ir grēcīgi cilvēki, tā pastāvīgi aicina uz atgriešanos, nožēlu un gavēni. Baznīcai kā mātei mūs ik dienas jāaicina uz gandarīšanu un jāizskaidro ticīgajiem, kā iespējams atbrīvoties no pieķeršanās materiālajām lietām, lai mēs savā ceļā uz debesu tēviju neaizkavētos zemes lietās, domājot, kā izvairīties no Dieva ietekmes un sadarbības ar Viņu.

Gandarīšana cilvēkam nepieciešama iekšējam attīrīšanās un grēku piedošanas procesam (skat.Ap.d.2:38), un dokumentā uzsvērts, ka tieši tas ir garīgās dzīves kopā ar Dievu priekšnoteikums. Tālāk tekstā minēti dažādi piemēri no Svētajiem Rakstiem, kad ticīgie gandarīja un gavēja. Kaut tas, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē gavēņa un gandares laikā, ir galvenā mēraukla tam, kas notiek ārēji, dokuments runā par ārējām gandarīšanas formām, kas var izpausties dažādi, atkarībā no apstākļiem un cilvēku dzīves vietas.

Baznīca nosaka dažādo gandarīšanas vingrinājumu kopīgos principus, savukārt bīskapi ir atbildīgi par to praktiskās realizācijas formām savās bīskapijās, bet draudžu gani – savās draudzēs. Cienot baznīcas vispārējos noteikumus un norādījumus, izvēloties kādu gandarīšanas formu, jāņem vērā īpatnības, kas raksturīgas konkrētās draudzes atrašanās vietai.

Ja salīdzinām to, kas dokumentā teikts par iekšējiem procesiem, gandares un gavēņa būtību un gandarīšanas ārējo izpausmju noteikumiem un formām, tad jāatzīmē, ka vairāk uzmanības veltīts tieši gandares un gavēņa iekšējam aspektam.

To nav grūti saprast, ņemot vērā, ārējās izpausmes ir vieglāk novērojamas, izmērāmas un novērtējamas un ir atkarīgas no ticīgā brīvas gribas, bet cilvēkā iekšēji notiekošais pārsniedz viņa paša gribu, jo ir Dieva žēlsirdības un cilvēciskās sadarbības auglis.

Tālāk runāts par to, ka pirmais pamata tikumiskais vingrinājums gandarīšanā ir apzināta to pienākumu izpilde, kas ticīgajam uzdoti dzīvē un kas prasa pacietību un ikdienas uzticību līdz galam. Ticīgie, kas ir slimi, dzīvo nabadzībā un trūkumā, tiek aicināti savas sāpes savienot ar Kristus sāpēm – tas ir viņu tikumiskais vingrinājums gandarīšanai.

«Miesas mērdēšanas un atturības pienākumi visrūpīgākajā veidā jāpilda vispirms priesteriem, kas ir īpaši svētīti ar Kristus zīmēm, un pēc tam tiem, kas devuši evaņģēliskus solījumus, lai īstenojot tos, vēl vairāk, pilnīgāk sekotu Kristum, kas “pazemināja pats sevi”, un šādi vieglāk un ar lielākām prasmēm un pieredzi sasniegtu mīlestības pilnību!».

Bez visiem augstākminētajiem aicinājumiem uz gandarīšanu dokuments aicina ticīgos veikt arī vingrinājumus miesas atturībai.

Kaut arī tajā, kas skar gavēņa un gandarīšanas ārējās izpausmes, pāvests dod zināmu brīvību, viņš vēlas, lai dažādo situāciju variācijās tomēr tiktu saglabāts visas Katoliskās Baznīcas ticīgos apvienojošais aspekts. Tādēļ konstitūcijas noslēdzošajā daļā uzskaitīti noteikumi, kas kopīgi visiem ticīgajiem. Vispirms tajā teikts, ka atbilstoši Dieva likumam, visu ticīgo pienākums ir gandarīt par saviem grēkiem. Kas attiecas uz Baznīcas noteikto – paliek spēkā un savu nožēlas būtību saglabā Lielais gavēnis – sagatavošanās posms pirms Lieldienām, kā arī visas piektdienas gada garumā. Šajās dienās jāievēro atturība, bet Pelnu Trešdienā un Lielajā Piektdienā jāievēro visstingrākā atturība un gavēnis. Atturība šajās dienās ietver sevī atteikšanos no gaļas ēdieniem, kas jāievēro visiem ticīgiem vecumā no četrpadsmit gadu vecuma, bet gavēnis nozīmē, ka vienu reizi dienā drīkst ēst līdz sātam, bet divas reizes mazāk kā līdz sātam, ņemot vērā vietējās paražas, un jāgavē visiem no divdesmit viena gada lidz sešdesmit gadu vecumam. Bīskapiem un draudžu ganiem, atbilstoši vietējām vajadzībām, tiek dotas pilnvaras veikt korekcijas šajos noteikumos.

Ja salīdzinām šajā apustuliskajā konstitūcijā noteikto un praksi, kas minēta Vecajā un Jaunajā Derībā un senākajā Baznīcas tradīcijā un slēgtajās klosteru kopienās, nav grūti pamanīt, ka gavēnis un grēknožēla novesti līdz robežai, pēc kā tie var viegli tikt pazaudēti, kas vēlākajā laikā faktiski arī ir noticis.

Slavko Barbaričs OFM

Read Previous

AUGŠĀMCELTAIS KRISTUS DOD SPĒKU

Read Next

UZTICĒŠANĀS DIEVAM TĒVAM

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *