GAVĒNIS UN RELIĢIJAS

XI. Izzinot gavēņa praksi pasaules reliģijās, var aiziet tālu, tomēr neapšaubāms ir fakts, ka gavēnis un atturības prakses ir zināmas visām reliģiozajām tradīcijām, sākot no vissenākajām. Gavēņu laiks un situācijas, kurās to ievēro, atšķiras, tomēr tā mērķis ir viens un tas pats: radīt labākus apstākļus attiecībām ar Dievu un to, kas no Dieva.

Visu reliģiju pamatlicēji ir izmantojuši gavēņus. Gavēnis , neņemot vērā reliģisko aspektu, ir apliecinājis savu nozīmību arī garīgās un fiziskās veselības uzturēšanā. Kādā no senajiem tekstiem par to teikts: “Gavēnis ir dvēseles barība, tas savalda nesavaldīgu mēli un aizver muti, vājina tieksmi pēc baudām un nomierina holērisku temperamentu, palīdz pieņemt saprātīgus lēmumus, dara miesu stiprāku, atbrīvo no nakts murgiem, izdziedina no galvas sāpēm un dara asāku redzi.”

Senie grieķi un romieši tāpat augstu vērtējuši gavēni. Grieķu vārds nestuo, kas tiek lietots Jaunajā Derībā, nozīmē neuzņemt barību, neko neēst, neapreibināties, bet jēdziens hagnos – būt pazemīgam, pielūgt, veicināt pielūgsmi. Arī latīņu izteiciens ieiunare nozīmē neēst. Bet Vecajā Derībā attiecībā uz gavēni lietots termins som, kas sevī apvieno gavēņa praksi ar reliģioza rakstura pārdzīvojumiem.

Gavēnis ir zināms visās kristīgajās baznīcās un kopienās, tai skaitā Katoliskās baznīcas tradīcijā, tomēr rietumos tas arvien vairāk zaudē savu nozīmību, savukārt, austrumu baznīcas paliek uzticīgas pirmo kristiešu kopienu, tostarp arī ebreju, gavēņa tradīcijām.

Islama pasaulē gavēnim ierādīta nozīmīga vieta un var apgalvot, ka tie, kas uzskata sevi par islamticīgiem, ir uzticīgi gavēņa kanoniem.

Šeit nepieciešams atzīmēt arī faktu, ka pareizticīgā baznīca savā baznīcas mācībā uzsver gavēņa lielo nozīmi. Gatavojoties lielajam un svētajam vispasaules pareizticīgo bīskapu konsīlijam, pirms šī notikuma notika vairākas apspriedes. Trešajā tikšanās reizē, kas notika 1986. gadā Zambezi, citu starpā tika pieņemts arī gala dokuments, kuru citēju zemāk:

«Gavēnis ir Dieva bauslis (Moz. 2:16-17). Svētais Vasilijs Lielais min, ka gavēnis ir cilvēces līdzgaitnieks, jo tas tika iedibināts paradīzē (Par gavēni 1, 3). Tas ir liels garīgs varoņdarbs un pareizticīgo askēzes ideāla sākotnējā izpausme. Pareizticīgā baznīca, cieši sekojot svēto Apustuļu norādījumiem, Baznīcas konsīliju lēmumiem un būdama uzticīga svētajai baznīcas tradīcijai kopumā, vienmēr ir norādījusi uz gavēņa lielo nozīmi cilvēka garīgajā dzīvē un viņa glābšanas ceļā. Visā Baznīcas gada ritumā dievkalpošanas kārtībā atklājas baznīcas svēto sentēvu gavēņa tradīcija un mācība par nepārtrauktu un neatslābstošu cilvēka modrību un izaugsmi garīgajos varoņdarbos. Gavēnis baznīcā tiek cildināts kā visu izgaismojoša Dieva žēlastība, kā neuzveicams ierocis, kā garīgo varoņdarbu sākums, kā brīnišķīgs ceļš uz labiem darbiem, kā dvēseles barība, kā jebkuras gudrības mīlestības avots, kā nemiesiskas eksistences un eņģeļiem līdzīgas dzīves atdarinājums, kā visu labumu un labdaru māte un kā nākamās dzīves tēls.

Pareizticīgā baznīca kā mīloša māte ir noteikusi visu derīgo ticīgo pestīšanas ceļā un noteikusi svētos gavēņa laikus kā Dievam veltītas ticīgo jaunās dzīves aizsargu Kristū no jebkādas svešas mācības. Sekojot baznīcas tēviem, tā, kā iepriekš, saglabā svēto apustuļu norādījumus, baznīcas mācības un baznīcas mantojumu, vienmēr piedāvā svētos gavēņus kā vislabāko askētiskās attīstības ceļu uz garīgo pilnību un ticīgo pestīšanu un pasludina par nepieciešamu tiem ievērot visus Kunga gada gavēņus: t.i. Lielais Četrdesmit dienu gavēnis, trešdienas un piektdienas, kas ir apliecināti svētajos kanonos, kā arī Kristus Piedzimšanas gavēnis, svēto Apustuļu gavēnis, Uspenskas un vienas dienas Krusta pagodināšanas gavēnis, gavēnis pirms Dievmātes pasludināšanas svētkiem, un pieminot Jāņa Kristītāja svētās galvas nociršanu, kā arī gavēņi, ko nosaka priesteri nepieciešamības gadījumā un gavēņi, ko ticīgie ievēro atbilstoši savām vēlmēm.

Bez tam, visiem Baznīcai uzticīgajiem, lai goddevīgi pieņemtu Vissvētāko Komūniju, jāievēro atturēšanās no ēdiena kopš pusnakts. Tāpat atbilstīgi ir ievērot gavēni kā grēknožēlas apliecinājumu, arī lai izpildītu garīgos solījumus, lai sasniegtu jebkādu svētu mērķi, kārdinājumu un pārbaudījumu brīžos, pievienojot gavēni lūgšanu nodomiem, pirms Kristībām (tiem, kas tiek kristīti pieaugušā vecumā), pirms diakona, priestera vai bīskapa svētību saņemšanas roku uzlikšanā, pirms grēksūdzes, svētceļojumu laikā un citos līdzīgos apstākļos.”

No šī teksta skaidri saprotams, cik vērtīgs Pareizticīgo baznīcas ieskatā ir gavēnis kā līdzeklis kristīgās dzīves atjaunotnei.

Slavko Barbaričs OFM

Read Previous

PRIECĀJIETIES

Read Next

KOPĀ AR VIŅU MAINĀS MANA SIRDS

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *