PATEICOS JAUNAVAI MARIJAI

Medžugorje man, pirmkārt, nozīmē mieru. Vēlos padalīties ar neleielu savas dzīves liecību, un jūs sapratīsiet, cik ļoti svarīgs ir šis miers. Kad tu visu dari un saproti, ka Kungs to vēlas un mūs uz to aicina.

Esmu dzimis lielā ģimenē, padomju laikos. Mans tēvs bija ne tikai kolhoza priekšsēdētajs, bet arī svarīgs partijas darbinieks. Mamma – pavisam vienkārša sieviete, saņēmusi tikai sākumskolas trīs klašu izglītību. Un ļoti ticīga. Mamma nekad man nebija stāstījusi par Dievu, tomēr es vienmēr redzēju kā viņa uz ceļiem lūdzās. Nekad viņai netiku neko par to jautājis, tikai vienmēr vienkārši skatījos, ka viņa dara kaut ko, kas viņai ir ļoti nozīmīgs.

Mēs visi bijām kristīti, kaut arī dzīvojām padomju laikos. Esmu pats jaunākais no brāļiem. Kādu dienu, kad vēl mācījis 5-6 klasē, uz ielas ieraudzīju priesteri. Un, tā kā nācu no muzikālas ģimenes, tad pajautāju viņam: “Vai jums baznīcā ir ērģeles?”. Viņš atbildēja: “Ir”. “Tad atļauj man paspēlēt”. Kad biju paspēlējis, pajautāju viņam: “Vai jums ir ērģelnieks?”. Viņš atbildēja: “Nē”. Un es pavaicāju: “Vai es varētu būt par jūsu ērģelnieku?”. Un viņš bija ar mieru. Tajā dienā pārnākot mājās visiem izstāstīju, ka iepazinos ar priesteri un viņš pieņēma mani “darbā”. Es būšu ērģelnieks! Tā sāku mācīties spēlēt ērģeles baznīcā.

Pagāja laiks…Tiku iesaukts armijā, bet es ļoti labi zināju, ka tad kad atgriezīšos, turpināšu darīt to, ko darīju pirms armijas – būšu ērģelnieks. Tomēr dzīvē viss izmainījās. Mani nosūtīja dienēt Afganistānā.

Tā bija laba dzīves skola. Pirmo četru mēnešu laikā dabūju savu pirmo lodi. Pēc otrā ievainojuma mani pārvietoja uz “katjušu”. Pēc tam sekoja vēl viens nopietns ievainojums, vēderā… Pēc kāda laika tika saņemts rīkojums, ka armija iziet no Afganistānas. Mūsu oficieris atnāca, palūdza papīru un zīmuli un teica, ka jāuzraksta sava pēdējā vēstule mammai. Redzēju, ka viņš 3-4 stundas rakstīja šo vēstuli. Viņš vairāk raudāja, nekā rakstīja…

Vienmēr biju pārliecināts, ka, lai kāds invalīds es nebūtu, noteikti atgriezīšos mājās. Mani vecāki pat nezināja, ka dienēju Afganistānā, jo nevarēju iedomāties, ko tas nozīmētu maniem vecākiem – katru dienu dzīvot un gaidīt vēstuli ar ziņu – jūsu dēls atgriezīsies “skaistā kastē”. Man labi izdevās samelot -kāds mans draugs dienēja Vācijā, un mēs sarunājām, ka visas savas vēstules, kuras rakstu uz mājām, vispirms nosūtīšu viņam uz Vāciju, viņš apmainīs konvertu, uzrakstīs savu adresi…”Sveika mammu, tēti, mani dārgie brāļi un māsas, kā es jūs mīlu! Es skaitu ne dienas, bet stundas un minūtes, kad jūs atkal ieradudzīšu. Tikko bijām pirtī, tagad atkal dodamies skatīties televizoru. Mūsu dzīve ir ļoti parasta. Super!” Un, iedomājieties, mana mamma un tētis vienmēr lasīja šādas vēstules…

Kad ieraudzīju, kā mans virsnieks 4 stundas raksta vēstuli savai mammai, es sāku noticēt, ka, iepējams, mēs varētu neatgriezties mājās. Un pēc šīm 4 stundām es arī nolēmu uzrakstīt vēstuli uz mājām…

Sākās pēdējais etaps iziešanai no Afganistānas teritorijas. Tas bija ļoti smags laiks, jo no 600 karavīriem dzīvi palika tikai 40. Es izdīvoju un nedabūju nevienu ievainojumu. Un kāpēc? Tajā naktī, kad uzrakstīju savu pēdējo vēstuli, man bija tāda sajūta, ka parakstīju savu nāves spriedumu, tā, it kā es pieņēmu to, ka jēgas vairs nav. No rīta aiznesu vēstuli uz štābu, ieliku kastē un nekādi nevarēju pieņemt to, ka tā varētu būt patiesība – es varētu neatgriezties mājās. Un pirmo reizi savā dzīvē neaizgāju uz kazarmām, bet aizgāju kaut kur teritorijā un nometos uz ceļiem. Tā bija pirmā lūgšana manā dzīvē. Un es pateicu: “Dievs, es nezinu vai Tu esi, vai Tevis nav. Bet, ja Tu esi, tad ir jēga, bet, ja Tevis nav, tad nekam vispār nav jēgas”. Esmu tāds cilvēks, kas mīl darījumus. Un es saku: “Dievs, ja Tu esi, man ir darījums. Ja no šī brīža man nebūs neviena ievainojuma, nevienas lodes, – es noteikti kļūšu par priesteri. Bet, ja būs kaut viena lode vai neliela rēta, – Tad Tevis nav un jēgas arī nav. Tad viss ir ļoti vienkārši”. Pēc šīs lūgšanas piecēlos un devos uz kazarmām. Un es sajutu iekšēju mieru. Man vairs nebija nekādu baiļu, nekā. Tajā pašā dienā pirms pusdienām sākās trauksme, mums bija jāsavāc mantas un jāizbrauc no Afganistānas teritorijas. Kā jau teicu, tas bija ļoti smagi, negribu atkārtoties. Bet, paldies Dievam, mūs atrada un izveda no Afganistānas. Mans pulkvedis, ar kuru kopā dzīvojām, tā arī neatgriezās mājās. Bet, kad es atgriezos – dzīvs, bez nevienas rētas, bez nevienas lodes, tūlīt sapratu, ka mana dzīve ir būt priesterim.

13.septembris – nekad neaizmirsīšu šo datumu. Agri no rīta vilciens no Maskavas ieradās Rīgā. Tas, ko visvairāk gribēju, – tā ir grēksūdze. Nolēmu, pirmā baznīca, kas būs atvērta, tur arī izdarīšu savu pirmo grēksūdzi. Interesanti, ka 6 no rīta atvērās poļu Dievnams un tajā kalpoja kāds priesteris, polis un Garīgā semināra profesors. Izsūdzēju grēkus. Šis priesteris mani uzaicināja pēc Svētās Mises atnākt brokastīs. Bet neaizmirstiet – esmu cilvēks, kurš mīl darījumus. Teicu, ja gribi, lai es pie tevis atnāktu brokastīs, tad ir divi darījumi: pirmais – pēc brokastīm tu man atļausi paspēlēt ērģeles, bet otrs, tu – Garīgā semināra profesors, palīdzi man tajā iestāties. Viņš piekrita. Tikai apvaicājās – kad tu gribi iestāties Seminārā? Saku: “Rīt”. Negribēju nokavēt nevienu minūti. Es zināju ko gribu un par ko vēlos kļūt. Sākot mācīties Garīgajā Seminārā sapratu, ka tas arī ir mans dzīves ceļš. Mani iesvētīja par priesteri un nosūtīja kalpot Kurzemē. Tā ir Latvijas daļa, kur katoļu ir ļoti maz. Tā ir katoliska misija – draudze ļoti maza, neliels priestera namiņš.

Kādu dienu pie manis atnāca kāds narkomāns, lai lūgtu palīdzību … Uzaicināju viņu pusdienās un devu iespēju viņam visu izstāstīt par narkomāniju. Beigās uzdevu jautājumu: kā es varu tev palīdzēt? Bet viņš atbildēja: “Tikai nepadzen mani, paturi šeit. Un tikai nesaki, ka man jālūdzas, jāskaita Rožukronis un jālasa Svētie Raksti. Tāpēc ka visi priesteri man saka – lūdzies Rožukroni, tad nebūsi vairs narkomāns. Bet es to daru, tomēr narkomāns esmu vēl ar vien.” Tā viņš palika dzīvot pie manis. Pēc tam vēl divi puišeļi atnāca – vēl viens narkomāns un otrs alkoholiķis… Pēc kāda laika es ieguvu kādu senu muižu un tur mēs izveidojām kopienu. Man nebija ne jausmas un es nevarēju iedomāties kā tas ir – dzīvot kopienā.

Trīs gadus vēlāk pēc šī notikuma mani uzaicināja aizbraukt uz Medžugorji. Un šis brauciens izmainīja visu turpmāko dzīvi. Līdz šim es visu darīju lielās bailēs, nezināju kā dzīvot kopienā, kā saistīt savu dzīvi ar šādiem cilvēkiem… Medžugorjē, nokļūstot kopienā “Cenacolo”, sapratu, ka neesmu izdomājis velosipēdu – tāda prakse jau pastāv. Un pat mūsu dzīves noteikumi bija gandrīz tie paši, kā Medžugorjē.Redziet, kā Svētais Gars visu bija vadījis, neskatoties uz to, ka tobrīd neko nezināju par to, kā dzīvo šāda veida kopienās.

Medžugorje – tas ir manas dzīves fundaments. Kopš tā brīža es nekad vairs neesmu šaubījies un nešaubos par to, ko tieši Dievs no manis sagaida. 18-19 gadus esmu katru dienu lūdzis Dievu, lai mans Bīskaps atļautu man būt priesterim kopienā (līdz šim man bija 11 nelielas draudzes un kopiena, kas atrodas 300 km attālumā). Dievmāte Medžugorjē uzklausīja manu lūgumu, un šobrīd rit jau trešais gads, kā pilnībā esmu veltījis savu dzīvi kalpošanai un dzīvei kopienā Bruknā. Tā ir super vieta, kur mēs radam daudz labu projektu, atveram skolas utt.

Noslēgumā vēlētos jūs aicināt: atveriet savu sirdi, atveriet! Pats galvenais, kas mums dzīvē vajadzīgs – ir miers. Miers. Medžugorjē es to ieguvu. Nevaru iedomāties pat gadu, ko nebūtu izdzīvojis bez Medžugorjes garīguma, tā dzīvesveida, visa tā, uz ko mūs aicina Dievmāte Medžugorjē. Man tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Un ļoti svarīgi ir būt patiesiem un īstiem. Man tas ir liels aicinājums – dzīvot kopā ar jauniešiem, ar narkomāniem, alkoholiķiem, azartspēļu atkarīgajiem. Šobrīd ir daudz jauniešu, kuri neredz jēgu, – viņiem nepietiek tikai pateikt, ka jāmeklē īstu garīgu dzīvi.

Es vienmēr būšu pateicīgs Jaunavai Marijai, jo pēc tam, kad pirmo reizi atbraucu uz Medžugorji, nu jau 23 gadus atpakaļ, es vairs nesteidzos un neuztraucos, esmu kļuvis mierīgs, jo visu, ko daru, es daru kopā ar Dievmāti un Svēto Garu.

Un arī jūs šodien aicinu: atveriet savu sirdi un saņemsiet pašu galveno – tas ir miers. Ne to mieru, kas valda apkārt, bet iekšējo mieru. Un tad jūs vienmēr varēsiet izprast, ko Dievs vēlas un ko no jums sagaida. Tieši uz to mūs vada Jaunava Marija Medžugorjē.

Amen.
Lai slavēts Jēzus Kristus!

t. Andrejs, Latvija

Read Previous

ĻAUJIET DIEVAM JŪS VEST PA ATGRIEŠANĀS CEĻU

Read Next

ES JŪS AICINU – VĒL NAV PAR VĒLU