Dažkārt es sev uzdodu jautājumu: kā gan ir iespējams, ka mūsdienu cilvēkam pieder vairāk nekā jebkad agrāk, tomēr viņa sirds joprojām ir nemierīga? Mūsu rīcībā ir tehnoloģijas, kas dažu sekunžu laikā spēj savienot visu pasauli, taču nekad agrāk nav bijis tik daudz vientulības. Mūsu rīcībā ir neizmērojams informācijas apjoms, bet tik maz patiesas gudrības. Mēs runājam par progresu, tomēr mūsu acu priekšā norisinās kari, pieaug sašķeltība, naids un bailes, kas ielaužas mūsu mājās un ģimenēs.

Mūsdienu cilvēks cieš ne tik daudz no maizes trūkuma, cik no dzīves jēgas trūkuma. Viņš alkst mīlestības, patiesības un miera. Viņš meklē Dievu, kaut arī bieži vien pats to neapzinās.

Kad es pārdomāju vēstījumus, kurus Vissvētākā Jaunava Marija jau gadu desmitiem nodod mums Medžugorjē, es vienmēr atgriežos pie vienas vienkāršas patiesības: Dievs nav atstājis cilvēku. Debesis neklusē. Dievs sūta mums savus vēstījumus nevis tādēļ, lai biedētu pasauli, bet gan lai to glābtu. Marija nāk kā Māte. Māte nenāk, lai tiesātu savus bērnus. Viņa nāk, lai viņus modinātu, kamēr vēl nav par vēlu.

Cik bieži mūsdienās cilvēki meklē risinājumus politikā, ekonomikā vai jaunajās tehnoloģijās. Tam visam ir sava vieta un nozīme, taču nekas no tā nespēj dziedināt cilvēka sirdi. To spēj vienīgi Dievs.

Tāpēc aicinājums uz lūgšanu ir tik svarīgs. Lūgšana nav bēgšana no realitātes, bet ieiešana tajā. Kad cilvēks nometas ceļos Dieva priekšā, viņš pieceļas stiprāks nekā iepriekš. Kad viņš rokās paņem Rožukroni, ārēji, iespējams, nekas nemainās, taču mainās viņa sirds. Un, kad mainās sirds, sāk mainīties arī ģimene, draudze un tauta.

Šodien mēs dzīvojam liela nemiera laikā. Ik dienu dzirdam ziņas par kariem, vardarbību, ekonomiskajām krīzēm un šķelšanos. Cilvēki jautā: vai vēl ir cerība? Ticības atbilde skan skaidri: cerība vienmēr ir tam, kurš atgriežas pie Dieva.

Miers nesākas pie pārrunu galda. Miers sākas cilvēka sirdī.

Ja vīrs un sieva no jauna sāk kopā lūgties, viņu mājās vairojas miers. Ja vecāki svētī savus bērnus, viņu mājās vairojas miers. Ja jaunieši atklāj, ka Dievs viņus mīl un ka viņu dzīvei ir jēga, dzimst jauna nākotne.

Cik daudz šodien ir ievainotu ģimeņu! Cik daudz laulību piedzīvo pārbaudījumus! Bērni aug ekrānu ieskauti, taču nereti viņiem pietrūkst dzīvas savstarpējās saskarsmes, kopīgas lūgšanas un laika, ko vecāki veltītu viens otram un saviem bērniem. Ģimene nav tikai vieta, kur mēs dzīvojam. Tā ir pirmā mīlestības, piedošanas un ticības skola. Ja mēs pazaudēsim ģimeni, mēs pazaudēsim arī savu nākotni.

Es īpaši vēlētos uzrunāt jauniešus.

Dārgie jaunieši, pasaule jums sola daudz. Tā jums teiks, ka būsiet laimīgi, ja jums būs vairāk naudas, vairāk panākumu, vairāk sekotāju vai lielāka vara. Taču nekas no tā nespēj piepildīt cilvēka sirdi, kas ir radīta Dievam.

Nebaidieties būt citādi. Nebaidieties lūgties. Nebaidieties nākt uz Svēto Misi. Nebaidieties pieiet pie Izlīgšanas sakramenta.

Nebaidieties dzīvot šķīstībā, piedošanā un mīlestībā. Svētums nav paredzēts tikai izredzētajiem – tas ir aicinājums ikvienam no mums.

Mūsdienu pasaulei ir vajadzīgi liecinieki, ne tikai runātāji. Cilvēki vairāk uzticas dzīvei nekā vārdiem. Kad viņi redz cilvēku, kurš saglabā mieru pat grūtību vidū, viņi sāk sev uzdot jautājumus. Kad viņi redz ģimeni, kas lūdzas, viņi saprot, ka Dievs ir dzīvs. Kad viņi redz cilvēku, kurš piedod, viņi iepazīst Evaņģēlija spēku.

Jēzus mūs nav aicinājis kļūt veiksmīgiem pēc šīs pasaules mērauklas. Viņš mūs ir aicinājis būt uzticīgiem.

Reizēm mēs varam justies pārāk mazi visas pasaules problēmu priekšā. Taču Dievs nekad nav prasījis, lai mēs vienā mirklī izmainītu visu pasauli. Viņš lūdz, lai mēs vispirms ļautu pārveidot savu sirdi.

Ja šodien es pieņemšu lēmumu piedot…
Ja šodien es pieņemšu lēmumu lūgties…
Ja šodien es pieņemšu lēmumu mīlēt…
Ja šodien es pieņemšu lēmumu dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju…
… tad pasaule jau kļūs mazliet labāka.

Neļausim bailēm mūs vadīt. Bailes aizver durvis, bet ticība tās atver. Naids sagrauj, bet mīlestība atjauno. Savtīgums šķeļ, bet kalpošana vieno. Mūsu priekšā ir pārbaudījumu laiks. Neviens no mums nezina, ko nesīs rītdiena. Taču mēs zinām, kurš tur rītdienu savās rokās. Un tieši tas ir mūsu cerības pamats. Cilvēks, kas dzīvo kopā ar Dievu, nekad nav viens.

Noslēgumā vēlos jūs uzrunāt ar vienkāršu aicinājumu. Atgriezīsim lūgšanu mūsu mājās. Atgriezīsim Svēto Misi mūsu dzīves centrā. Atvērsim Svētos Rakstus. Atradīsim laiku klusumam. Nesīsim mieru tur, kur valda nemiers; cerību – tur, kur valda izmisums; mīlestību – tur, kur ir naids. Negaidīsim, līdz izmainīsies visa pasaule. Sāksim ar sevi. Pieņemsim vienu apņemšanos: šodien būt tuvāk Dievam nekā vakar. Tad mainīsies mūsu ģimenes. Mainīsies mūsu draudzes. Mainīsies mūsu pasaule.

Lai Kungs mūs stiprina ticībā, piepilda mūsu sirdis ar savu mieru un māca būt cerības nesējiem šajā laikā. Un lai Marija, Miera Karaliene, vienmēr ved mūs pie sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, kas ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Amen.

Miers un labestība!

Ivans