“Mīļie bērni! Es tik ilgu laiku esmu kopā ar jums un jau tik ilgi stāstu jums par Dieva klātbūtni un Viņa bezgalīgo mīlestību, vēlēdamās lai jūs visi to iepazītu. Un jūs, mani bērni? Jūs vēl arvien esat kurli un akli. Uzlūkojot apkārtējo pasauli, jūs negribat redzēt, kur tā dodas bez mana Dēla. Jūs atsakāties no Viņa, kas ir visu žēlastību avots. Jūs klausāties, kad es ar jums runāju, bet jūsu sirds ir aizvērta un jūs nedzirdat, ko es saku. Jūs nelūdzat, lai Svētais Gars jūs apgaismo. Mani bērni, lepnība ir kļuvusi par likumu. Es vēršu jūsu uzmanību uz pazemību. Mani bērni, atcerieties, ka tikai pazemīga dvēsele izstaro šķīstību un skaistumu, jo tā ir iepazinusi Dieva mīlestību. Tikai pazemīga dvēsele kļūst par Debesīm, jo tajā mājo mans Dēls. Paldies jums! Es vēlreiz jūs lūdzu ― aizlūdziet par tiem, kurus mans Dēls ir izredzējis, ― par saviem dvēseļu ganiem.”