Medžugorje (Medjugorje)
“Mēs, bīskapi, pēc trīs gadus ilgas komisijas izpētes pieņemam Medžugorji kā lūgšanu vietu, kā svētnīcu. Tas nozīmē, ka mums nav iebildumu, ja kāds godina Dievmāti tādā veidā, kas atbilst arī Baznīcas mācībai un ticībai. Tāpēc mēs to atstājam tālākai izpētei. Baznīca nesteidzas.”
Viņa Eminence kardināls Dr. Fraņo KUHARIČS /Franjo KUHARIĆ/, Zagrebas arhibīskaps
(Glas Koncila, 1993. gada 15. augusts)
(Skatīt: Zadaras deklarācija, Deklarācijas komentārs, Ticības doktrīnas kongregācija – Vatikāns; Desmit gadi kopš Zadaras deklarācijas).
Medžugorjes draudze
Medžugorjes draudze atrodas Hercegovinā, 25 km uz dienvidrietumiem no Mostaras. Katoļu draudzes teritorijā, kurā bez Medžugorjes (slāvu valodā šis vārds nozīmē – vieta, kas atrodas starp kalniem) ietilpst Bijakoviču, Miletinas, Šurmancu un Vionicas ciemi, šodien (2005.gadā) dzīvo apmēram pieci tūkstoši cilvēku. Draudzes pastorālā aprūpe ir uzticēta Marijas debesīs uzņemšanas Hercegovinas franciskāņu provinces priesteriem.
(Skatīt: Pastorālais personāls)
Visu reģionu apdzīvo horvāti, kuri pieņēma kristietību pirms 1300 gadiem. Vēsturiskajos dokumentos ciems pirmo reizi minēts 1599. gadā. Pašreizējā draudze dibināta 1892. gadā un veltīta apustulim sv. Jēkabam, svētceļnieku aizstāvim.
(Skatīt: Īsa vēsture)
Līdz 1981. gada 24. jūnijam Medžugorjē dzīvoja tāpat kā visos citos šī reģiona ciematos: cilvēki apstrādāja zemi, stādīja tabaku un vīnogulājus, ražoja vīnu un audzēja dārzeņus, lai apmierinātu savas ģimenes pieticīgās vajadzības. Sarežģīto sociālo apstākļu dēļ daudzi no viņiem pameta mājas, lai apmestos uz dzīvi citur: aizjūras zemēs un Rietumeiropā, kā arī Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas pilsētās.
(Skatīt: Ģeogrāfiskie dati un iedzīvotāji)
Dievmātes parādīšanās
1981. gadā, kad sākās Dievmātes parādīšanās, draudzes dzīve mainījās: Dievmāte par saviem lieciniekiem un līdzstrādniekiem izvēlējās ne tikai sešus vizionārus, bet visu draudzi un tās svētceļniekus. Tas tika skaidri pateikts vēstījumā: “Es īpaši izraudzījos šo draudzi, un es gribu to vadīt.” (1984. gada 1. marts)
(Skatīt: Dievmātes vēstījumi)
1981. gada 24. jūnijā ap pulksten 18.00 seši jaunieši – Ivanka Ivankoviča /Ivanka Ivanković/, Mirjana Dragičeviča /Mirjana Dragićević/, Vicka Ivankoviča /Vicka Ivanković/, Ivans Dragičevičs /Ivan Dragičević/, Ivans Ivankovičs /Ivan Ivanković/ un Milka Pavloviča /Milka Pavlović/ uz kalna, ko sauc par Crnica, vairākus simtus metru virs vietas, ko sauc par Podbrdo, ieraudzīja jaunu sievieti ar bērnu uz rokām, kura ar roku deva zīmi nākt tuvāk. Pārsteigti un nobijušies viņi tai netuvojās.
(Skatīt: Detalizēts Dievmātes, Miera karalienes, apraksts)
Nākamajā dienā, 1981. gada 25. jūnijā, tajā pašā laikā četri no viņiem: Ivanka Ivankoviča, Mirjana Dragičeviča, Vicka Ivankoviča un Ivans Dragičevičs juta vēlmi doties uz vietu, kur iepriekšējā dienā bija redzējuši parādību, ko viņi atpazina kā Dievmāti. Viņiem pievienojās Marija Pavloviča /Marija Pavlović/ un Jakovs Čolo /Jakov Čolo/. Medžugorjes vizionāru grupa bija izveidojusies. Viņi sarunājās, lūdzās kopā ar Dievmāti. Tādēļ 25. jūnijs tiek svinēts kā Dievmātes parādīšanās gadadiena. Vizionāri liecina, ka kopš tās dienas viņi pieredzēja ikdienas parādīšanās (kopā vai atsevišķi), lai kur viņi atrastos. Milka Pavloviča un Ivans Ivankovičs Dievmāti vairs neredzēja.
(Skatīt: Ievads vēstījumos; Dievmātes parādīšanās šodien)
Trešajā parādīšanās dienā, 1981. gada 26. jūnijā, Dievmāte pirmo reizi aicināja uz mieru ar vārdiem: “Miers, miers, miers – un tikai miers! Mieram ir jāvalda starp Dievu un cilvēkiem un starp cilvēkiem!” Dievmātes parādīšanos un vēstījumu vilināti, sāka pulcēties un lūgties citi cilvēki – vispirms draudzes locekļi, tad no tuvējiem ciemiem un visbeidzot – no visas pasaules.
Kopš parādīšanās pirmajām dienām sākās arī vizionāru, viņu vecāku, radinieku, draudzes locekļu un priesteru, un pat svētceļnieku vajāšanas. Vizionārus veda uz policiju, lai veiktu nopratināšanu, veda uz psihiatriskajām ekspertīzēm, taču vienmēr tika konstatēts, ka viņi ir veseli. Nākamajos gados veiktās pārbaudes to apstiprināja.
(Skatīt: Zinātniskie pētījumi; Parādīšanās, vīzijas, atklāsmes; Vizionāru loma; “Privātā” atklāsme un Medžugorje)
T. Jozo Zovko /Jozo Zovko/, toreizējais Medžugorjes draudzes prāvests, tika arestēts pusotru mēnesi pēc pirmās parādīšanās. Lai arī viņš bija nevainīgs, komunistiskā tiesa viņam piesprieda trīsarpus gadus ilgu cietumsodu.
Pateicoties Dievmātes apmeklējumiem, Medžugorje – vienkārša lauku draudze – kļuva par pulcēšanās vietu daudziem svētceļniekiem no visas pasaules (pirmajos 20 gados vairāk nekā 20 miljoni) un par vienu no lielākajiem lūgšanu centriem pasaulē (salīdzināma ar Lurdu un Fatimu). Neskaitāmas svētceļnieku liecības vēsta, ka tieši šajā vietā viņi ir atraduši ticību un mieru.
(Skatīt: Svētceļojuma antropoloģiskās, bībeliskās, reliģiskās un garīgās dimensijas; Medžugorjes parādību vēsturiski teoloģiskais konteksts; Statistika)
Saskaņā ar vizionāru vienprātīgo liecību Dievmāte sniedz viņiem vēstījumus, ko nodot draudzei un pasaulei. Tie galvenokārt vērsti uz MIERU, TICĪBU, ATGRIEŠANOS, LŪGŠANU UN GAVĒŠANU. Draudzes locekļiem un svētceļniekiem vispirms jākļūst par Dievmātes parādīšanās un vēstījumu lieciniekiem, lai pēc tam kopā ar vizionāriem pievienotos Miera Karalienei viņas plāna īstenošanā attiecībā uz pasaules atgriešanos un izlīgšanu ar Dievu.
1982. gada beigās Dievmāte, iekšēji uzrunājot sirdi (locutio cordis), vērsās pie divām desmit gadus vecām meitenēm: Jeļenas Vasiljas /Jelena Vasilj/ un Marijanas Vasiļjas /Marijana Vasilj/.
No 1983. līdz 1987. gadam Dievmāte ar viņu lūgšanu grupas starpniecību sniedza padomus lūgšanu kustībai, kas tika izveidota kopš parādību sākuma.
Dievmātes vēstījumi Medžugorjē veido īpašu miera, lūgšanas un mīlestības skolu.
(Skatīt: Miera Karalienes garīgā kustība; Lūgšanu grupas mariāņu lūgšanu kustībā; Medžugorje un jaunā evaņģelizācija)
Svētā Jēkaba draudzes baznīca
Pirmā draudzes baznīca tika uzcelta 1897. gadā, drīz pēc draudzes izveidošanas (1892). Tā bija plaša un skaista celtne savam laikam, bet, diemžēl, celta uz nestabila pamata, tādēļ tajā drīz vien sāka veidoties plaisas. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām draudzes locekļi sāka domāt par jaunas baznīcas celtniecību. Celtniecība ilga no 1934. gada līdz 1969. gada 19. janvārim, kad jaunā baznīca tika iesvētīta.
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
Svētā Jēkaba baznīca šodien ir sakramentālās un lūgšanu dzīves centrs ne tikai draudzes locekļiem, bet arī svētceļniekiem.
(Skatīt: Starptautiskās sanāksmes; Nedēļas programma; Gada programma)
Nožogots parks, kas atrodas satiksmes apļveida krustojuma iekšpusē, svētnīcas austrumu pusē, atgādina par vietu, kur kādreiz atradās vecā draudzes baznīca.
Āra altāris
Jaunās vajadzības, kas saistītas ar daudzo svētceļnieku ierašanos, izskaidro baznīcas un tās apkārtnes nemitīgo pārbūvi.
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
1989. gadā celtais āra altāris un apkārt esošā lūgšanu zona (aptuveni 5000 sēdvietu) ir pulcēšanās vieta vasaras periodā un lielu svētku laikā, kad Medžugorjē ierodas tūkstošiem svētceļnieku.
(Skatīt: Vadlīnijas un informācija svētceļniekiem)
Parādīšanās kalns (Podbrdo)
Dievmātes pirmā apmeklējuma vietu, kas atrodas dažus simtus metru virs Podbrdo ciema, šodien sauc par Parādīšanās kalnu.
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
Stāva taka ved no mājām līdz parādīšanās vietai. 1989. gadā gar taku tika izvietoti bronzas ciļņi, kas atspoguļo Rožukroņa priecīgās un sāpīgās daļas noslēpumus (itāļu prof. Karmelo Pucolo (Carmelo Puzzolo) darbs).
Šīs takas malā tika uzstādīts liels koka krusts, kas norāda vietu, kur trešajā parādīšanās dienā Dievmāte, uzrunājot Mariju Pavloviču, pirmo reizi aicināja uz mieru.
Parādīšanās vietā tika novietota Miera Karalienes statuja, kas veidota pēc skulptūras parauga, kuru var atrast iepretim draudzes baznīcai (Dino Feliči /Dino Felici/ darbs). Tā tika uzstādīta par godu parādīšanās 20. gadadienai.
Svētceļniekiem sastapšanās ar Parādīšanās kalnu ir tikšanās ar Dievmāti personīgā lūgšanā un Rožukroņa lūgšanā.
2002. gada jūnijā uz takas, kas ved lejā uz Zilo krustu, tika novietoti bronzas ciļņi, kas attēlo Rožukroņa Augstās godības daļas noslēpumus (prof. Karmelo Pucolo /Carmelo Puzzolo/ darbs).
Parādīšanās kalna pakājē atrodas Zilais krusts, kas tur novietots 1985. gadā. Šajā vietā kopš 1982. gada 4. jūlija regulāri pulcējas vizionāra Ivana Dragičeviča lūgšanu grupa.
Krusta kalns (Križevac)
Krusta kalns atrodas virs Medžugorjes (520 m), tur 1934. gada 15. martā draudzes locekļi uzstādīja 8,56 m augstu betona krustu, pieminot Jēzus nāves 1900. gadu. Uz krusta ir rakstīts: “Jēzum Kristum, cilvēces Pestītājam, par savas ticības, mīlestības un cerības zīmi, par piemiņu Jēzus ciešanu 1900. gadadienai.”
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
Krusta baļķu krustojumā tika ievietotas Jēzus krusta relikvijas, kas šim gadījumam saņemtas no Romas.
Kopš tā laika ir izveidojusies tradīcija Krusta pakājē svinēt Svēto Misi Svētā Krusta pagodināšanas piemiņai pirmajā svētdienā pēc Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas dienas svētkiem.
Saskaņā ar vizionāru liecībām 1984. gada 30. augusta vēstījumā Dievmāte teica: “Un krusts bija Dieva plānā, kad jūs to uzcēlāt.”
Līdz ar Dievmātes parādīšanos ticīgie Krusta kalnā sāka lūgties Krustaceļu. Sākumā stacijas tika apzīmētas ar vienkāršiem koka krustiem. 1988. gadā tika uzstādīti bronzas ciļņi (prof. Karmelo Pucolo /Carmelo Puzzolo/ darbs). Uz katra ciļņa ir attēlota Dievmāte, izņemot Ģetzemanes dārza ainu.
Svētceļniekiem Krusta kalns ir aicinājums satikt Jēzu Viņa ciešanās un atklāt Viņa mīlestību.
Tēva Slavko Barbariča /Slavko Barbarić/ pirmajā nāves gadadienā (2001. gada 24. novembrī) vietā, kur viņš atdeva savu dvēseli Kunga rokās, tika uzstādīta piemiņas zīme: t. Slavko bronzas reljefs, kas inkrustēts akmenī. Starp divām Krustaceļa stacijām tā paliks kā zīme un piemiņa cilvēkam, kurš teica, ko domāja, un kurš darīja to, ko teica, sekojot Evaņģēlijam un Iemiesotā Vārda Mātes, Miera Karalienes, vēstījumiem.
Lūgšanu vietas ap draudzes baznīcu
Adorācijas kapela
Adorācijas kapela uzcelta 1991. gadā, lai svētceļniekiem piedāvātu vietu Jēzus pielūgsmei klusumā Vissvētākajā Altāra Sakramentā. Tā kā svētnīcā trūkst lūgšanu vietu, no rīta Adorācijas kapelā tiek celebrētas Svētās Mises dažādām valodu grupām, bet pēcpusdienā tā ir atvērta personīgai lūgšanai.
2000. gadā tur tika novietoti ciļņi pieciem priesteriem, kas cēlušies no šī draudzes, ticības mocekļiem, kurus Otrā pasaules kara beigās nogalināja komunisti.
Miera Karalienes statuja
Miera Karalienes marmora statuja, kas kļuvusi par vienu no svētnīcas simboliem (Dino Feliči /Dino Felici/ darbs), tika uzstādīta laukumā pretī baznīcai 1987. gadā.
Konfesionāli
Pateicoties Dievmātes vēstījumiem, Medžugorje ir kļuvusi par izlīgšanas vietu, izlīgumu, ko svētceļnieki var piedzīvot jo īpaši Grēksūdzes sakramentā. Pie baznīcas atrodas 25 konfesionāli, kas celti 1990. gadā un restaurēti 2001. gadā, kur ticīgajiem katru dienu ir iespēja piedzīvot Dieva piedošanu.
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
Sv. Leopolda Bogdana Mandiča
(Leopold Bogdan Mandić) statuja
Svētā Leopolda Bogdana Mandiča, biktstēvu aizbildņa (kanonizēts 1983. gada 16. oktobrī), bronzas statuja (prof. Karmelo Pucolo /Carmelo Puzzolo/ darbs), tika uzstādīta 1998. gadā ārējo konfesionālu tuvumā.
Lūgšanu vieta pie koka krusta
Baznīcas ziemeļrietumu pusē, ap koka krustu iekārtota vieta klusai lūgšanai. Šī ir vieta, kur svētceļnieki var iedegt savas sveces.
(Skatīt: Virtuālā pastaiga)
Vieta svētceļnieku atpūtai
2000. gadā tika izbūvēta nojume svētceļnieku atpūtai. Aiz tās atrodas tualetes.
Lūgšanu vieta ap augšāmceltā Pestītāja statuju
Baznīcas dienvidrietumu pusē, pa ceļam uz kapsētu, 1998. gada Lieldienās tika uzstādīta augšāmceltā Pestītāja bronzas statuja (slovēņu tēlnieka Andreja Ajdiča /Andrej Ajdič/ darbs). 2002. gada Lieldienās ap statuju tika iekārtota vieta personīgai un kolektīvai Krustaceļa lūgšanai tiem, kas nevar uzkāpt Krusta kalnā.
Sanāksmju zāle un Miera Karalienes glezna
Svētceļnieku sanāksmēm draudzē bija nepieciešams izbūvēt telpu, kas paredzēta konferencēm, lekcijām, lūgšanu sapulcēm un starptautiskiem semināriem. Zāle tika uzcelta 1998. gadā, un tajā ir 800 sēdvietas.
Tur atrodas arī Miera Karalienes glezna (prof. Karmelo Pucolo /Carmelo Puzzolo/ eļļas glezna uz audekla).
Kapsēta “Kovačica”
Vietējā Kovačicas kapsētā apglabāts t. Slavko Barbaričs /Slavko Barbarić/. Te atdusas arī t. Križans Galičs /Križan Galić/, kuru draudzes birojā nogalināja partizāni laikā, kad viņš pildīja draudzes prāvesta pienākumus.
Dažādi pakalpojumi
Draudzes birojs
Draudzes birojs celts 1892. gadā, uzreiz pēc draudzes izveidošanas, restaurēts 1990. gadā. Laikā, kad vecā draudzes baznīca vēl tikai tika celta, tāpat arī kara laikā 1992. gadā, biroja pagrabā tika svinētas Sv. Mises.
Draudzes biroja durvis vienmēr ir atvērtas ne tikai draudzes locekļiem, bet arī svētceļniekiem no visas pasaules.
Telpā, kur komunisti nogalināja t. Križanu Galiču /Križan Galić/, uzstādīta piemiņas zīme.
Informācijas birojs
Informācijas birojs izveidots 1991. gadā, kara laikā slēgts un atjaunots 1995. gadā. Tas kalpo svētceļnieku programmas organizēšanai svētnīcā: centralizēti veic svētceļojumu reģistrāciju, nodibina kontaktus ar gidiem un organizē tikšanās ar Medžugorjes franciskāņiem un vizionāriem. Gidu asociācija, kas dibināta, lai uzlabotu pakalpojumus svētceļniekiem, ir cieši saistīta ar Informācijas biroja darbību.
(Skatīt: Informācijas centrs “MIR” Medžugorje)
Suvenīru veikals
Medžugorjē, tāpat kā citās svētceļojumu vietās, svētceļniekiem ir vēlme un nepieciešamība aizvest līdzi kādu piemiņu par piedzīvoto. Blakus Draudzes birojam atrodas suvenīru veikals, kur svētceļnieki var iegādāties rožukroņus, krustus, medaljonus, svētbildes, grāmatas, kompaktdiskus, video un audio materiālus un citus reliģiskus priekšmetus.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības punkts
Neatliekamās medicīniskās palīdzības punkts atvērts 2003. gada pavasarī. Tas atrodas svētnīcas rietumu pusē, netālu no autostāvvietas. No 1. maija līdz 1. novembrim Maltas ordeņa Medicīnas dienests palīdz svētceļniekiem un draudzes locekļiem katru dienu no pulksten 9.00 līdz 21.00.
(Skatīt: Kontakti)
Autostāvvieta
Autostāvvieta, kur svētceļnieki var atstāt savus personīgos transportlīdzekļus un autobusus, atrodas baznīcas rietumu pusē.
Ar svētnīcu saistītās institūcijas
Lūgšanu nams “DOMUS PACIS” (Miera māja)
“Domus Pacis” ir lūgšanu nams (iegādāts 1990. gadā), kurā notiek lūgšanu semināri, rekolekcijas (īpaši Klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijas), kā arī sadraudzības dienas vietējiem un ārvalstu svētceļniekiem.
Mātes ciemats (Majčino selo)
Mātes ciemats ir pamestu un novārtā atstātu bērnu izglītības un aprūpes iestāde, kas pastāv kopš 1993. gada. Tā radās, jo tās dibinātājs t. Slavko Barbaričs /Slavko Barbarić/ vēlējās piedāvāt bērniem un jauniešiem plānotu, strukturētu, organizētu izglītību, aprūpi, lai viņi varētu attīstīties fiziski, intelektuāli, morāli, garīgi un kulturāli. Izdzīvojot katoliskās mācības idejas un saturu, te tiek radīta brīvības, cieņas, pieņemšanas un, galvenais, mīlestības gaisotne.
Rūpes par bērniem tika uzticētas Hercegovinas Franciskāņu skolas māsām un līdzstrādniekiem. Iestāde savu darbu oficiāli uzsāka 1996. gada 8. septembrī.
Mātes ciemata teritorijā atrodas arī bērnudārzs, zobārstniecības kabinets un fizioterapijas kabinets.
(Skatīt: Mātes ciemats)
Sv. Franciska dārzs
Sv. Franciska dārzs, mežs Mātes ciemata ziemeļrietumu pusē, bija pēdējais t. Slavko Barbariča (Slavko Barbarić) projekts, ko iedvesmojis Dievmātes vēstījums, kurā viņa aicina: “Ielūkojieties dabā, kā tā mostas, un tas jums palīdzēs atvērt jūsu sirdis Dieva, jūsu Radītāja mīlestībai.” (1993. gada 25. aprīlis)
Pacietīgi strādājot un rūpējoties, nekoptais priežu mežs, kas aug uz akmeņainas zemes, kļuva par skaistu dabas vietu apcerei, atpūtai, lūgšanai un izglītošanai. Ir izveidoti divi mākslīgi dīķi, uzstādīti didaktiski līdzekļi darbam ar bērniem. Lai palīdzētu darbā ar bērniem, tika atvesti vairāki mājas un savvaļas dzīvnieki un putni, kā arī trīs poniji, kas tiek izmantoti hipnoterapijas vajadzībām (bērniem ar īpašām vajadzībām pielāgota ārstnieciskā jāšana).
Kopiena “Čenakolo”
Kopienu “Čenakolo” nodibināja māsa Elvīra Petroci /Elvira Petrozzi/ 1983. gadā Itālijā, Saluco /Saluzzo/, lai sniegtu palīdzību narkomāniem. Tās galvenais mērķis ir atklāt kristīgās dzīves patiesās vērtības un dzīvot saskaņā ar tām. Atbilstoši māsas teiktajam, viņu terapija ir Jēzus Kristus, un viņu ceļš uz dziedināšanu ir lūgšana, darbs un draudzība.
Pateicoties īpašajām žēlastībām, ko Medžugorjē saņem jaunieši, kas meklē patiesību, māsa Elvīra šeit nodibināja divas mājas: 1991. gadā māju puišiem ar nosaukumu “Dzīves lauks” un 2000. gadā māju meitenēm ar nosaukumu “Prieka lauks”.
“Čenakolo” kopienas jaunieši labprāt uzņem svētceļniekus un liecina par savu atgriešanos un atbrīvošanos no narkotiku atkarības.