Es esmu priesteris jau 3 gadus, bet mans ceļš pie Dieva bija ļoti ilgs. Jaunībā es maldījos, meklējot dzīves jēgu.

Reiz, kad man bija ļoti slikti, Dievs ļāva man sajust savas mīlestības bagātību. Es sāku meklēt, kur dzīvo šis Dievs, gāju no vienas sektas uz citu, no Muna līdz Jehovas lieciniekiem, bet par to, ka Dievs varētu mājot baznīcā, es pat neiedomājos. Reiz es pamodod ar sajūtu, ka zinu, kur ir mana vieta, bet nesapratu, kāpēc. Pieejot pie loga, mans dzīvoklis ir Insbrukas centrā, es ieraudzīju ielās cilvēku pūli. Izgājis uz ielas, es jautāju, kas notiek. Man atbildēja, ka pilsētā ar vizīti ieradies pāvests Jānis Pāvils II. Viņam vajadzēja braukt netālu no manas mājas, un es nodomāju: ja jau pāvests ir šeit, es iešu uz viņa Misi. Var teikt, ka pāvests atbrauca man pakaļ uz mājām! Tās Mises laikā manā dvēselē norisinājās cīņa – vai tiešām šajā hostijā ir klātesošs Jēzus, vai arī tā ir tikai maize? Beidzot es nolēmu, ka tas patiešām ir Jēzus, un no tā brīža es visu nedēļu priecājos par svētdienu.

Es dzirdēju balsi, kas man teica: “Nāc, nāc!”

Pagāja vēl kāds laiks, kamēr es atradu ceļu pie Dieva Mātes.  Kāds mans draugs iedeva man grāmatu par sevis veltīšanu Dieva Mātei un teica, ka kādreiz es to izlasīšu. Pēc gada vai diviem es patiešām sāku lasīt šo grāmatu, un pēc tam nolēmu veltīt sevi Marijai. Es tobrīd nezināju par Medžugorjes esamību, bet trīsdesmitajā dienā, sevis veltīšanas dienā, es nokļuvu Medžugorjē. Savu veltīšanos es veicu baznīcā, Dievmātes parādīšanās brīdī.

Bija 1993. g. vasara, bija karš, bet Medžugorjē norisinājās jauniešu festivāls.   Zaļā teltī netālu no baznīcas Marija Pavloviča stāstīja par Gospu (tā horvāti sauc Dieva Māti). Tajā brīdī es dzirdēju balsi, kas man teica: “Nāc, nāc!” Es zināju, ka tā ir Dieva Māte, un zināju, ka viņa mani aicina pie krusta. Es runāju ar t. Slavko un teicu viņam, ka, iespējams, vēlos kļūt par priesteri. Viņš tikai uzsita man pa krūtīm.

Krusta ceļš Križevac kalnā

Pēc dažiem gadiem, kad es jau strādāju par ārstu, es vēlējos iepazīt Beatitudes kopienu un noskaidrot, vai šis ir mans ceļš. Nodzīvoju kopienā apmēram gadu. Bija novembris, un kādā piektdienā, kad laiks bija kļuvis slikts un lietains, es domāju, ko man darīt – iet vai neiet uz Krusta ceļu Križevac kalnā. Sliktos laika apstākļos augšā ir slidens un nepatīkami, tajā nav īpaša prieka. Nopūtos un teicu sev: “Dodos uz Križevac!” Tad par aicinājumu uz priesterību es nedomāju, es plānoju precēties un veidot ģimeni. Dažas stacijas man priekšā Krusta ceļu gāja t. Slavko ar nelielu grupu (apmēram 20 cilvēki) no draudzes. Es domāju par sevi: tu tā cīnies, domājot iet vai neiet Krusta ceļu, bet t. Slavko gandrīz katru dienu jebkādos laika apstākļos kāpj vienā vai otrā kalnā.

13. stacijā es redzēju, ka kādi cilvēki skrien lejā.  Es nodomāju: trakie, ir slidens un stāvs, visur ir akmeņi, ļoti bīstami. Bet, nogriežoties pa taciņu, es ieraudzīju, ka starp akmeņiem sēž fanciskānis. Pieejot un apskatot viņu, es sapratu, ka viņa sirds nesitas. Man bija skaidrs, ka tas ir t. Slavko un viņš mirst. Mēs mēģinājām veikt mākslīgo elpināšanu, bet tas nelīdzēja. Es teicu cilvēkiem: “Lūdzieties, tēvs Slavko mirst!” Tajā pašā brīdī lietus pārstāja līt. Tas bija starp 13. un 14. staciju, no šīs vietas bija redzama baznīca. To apspīdēja saule, bet debesīs parādījās varavīksne. Saule izgaismoja mākoņus, un likās, ka debesīs parādījās vairākas gaismu virtenes. Es biju pārliecināts, ka t. Slavko aizgāja uz Debesīm.

Baznīcā es raudāju vairāk nekā stundu

Pēc tam mēs nesām t. Slavko lejā. Bija ļoti grūti un bija slidens. Es lūdzos tā: “Tēvs Slavko, tu tagad esi Debesīs, lūdzu tevi, dod man daļinu sava gara.” Kamēr mēs nesām t. Slavko, nedzīvā ķermeņa rokas karājās sānos, un es saņēmu sitienu pa muguru. Es to izskaidroju, it kā t. Slavko man teiktu: “Es savu Krusta ceļu esmu nogājis, tagad sākas tavs.” Kad mēs nokāpām lejā, es aizgāju uz baznīcu, lai pabūtu klusumā un vienatnē. Es raudāju vairāk nekā stundu, pats neapzinoties, kāpēc. Vēlāk es sapratu, ka tēvs Slavko izlūdza man žēlastību skatīties ne tikai uz sevi. Es nolēmu kļūt par priesteri. Drīz vien sāku studēt teoloģiju Romā un Austrijā, un nu jau trīs gadus esmu priesteris. Nav nekā brīnišķīgāka, kā būt priesterim. Tikai priesterim ir tiesības pasniegt Dievu draudzes locekļiem. Pateicos par to Dieva Mātei, pāvestam Jānim Pāvilam II un t. Slavko, bet pāri visam mūsu Debesu Tēvam! Jēzus patiesi augšāmcēlies!

Eriks, Austrija