“Mīļie bērni! Kā Baznīcas Māte, kā jūsu Māte es smaidu, raugoties uz jums, kā jūs nākat pie manis, kā jūs pulcējaties ap mani, kā jūs mani meklējat. Manas parādīšanās jūsu vidū ir pierādījums tam, cik ļoti Debesis jūs mīl. Tās jums norāda ceļu uz mūžīgo dzīvi, uz pestīšanu. Mani apustuļi, jūs, kas cenšaties iemantot skaidru sirdi un tajā – manu Dēlu, esat uz pareizā ceļa. Jūs, kas meklējat manu Dēlu, meklējat labu ceļu. Viņš ir atstājis daudz savas mīlestības zīmju. Viņš ir atstājis cerību. Viņu ir viegli atrast, ja esat gatavi uz upuri un gandarīšanu, ja jums ir pacietība, žēlsirdība un mīlestība pret saviem tuvākajiem. Daudzi mani bērni neredz un nedzird, jo to nevēlas. Viņi nepieņem manus vārdus un darbus, taču ar manu starpniecību mans Dēls uzrunā ikvienu. Viņa Gars visus manus bērnus apgaismo Debesu Tēva gaismā, Debesu un zemes vienotībā, savstarpējā mīlestībā, jo mīlestība sauc pēc mīlestības un nodrošina to, darbi ir svarīgāki par vārdiem. Tāpēc, mani apustuļi, lūdzieties par savu Baznīcu, mīliet to un dariet mīlestības darbus. Lai cik tā būtu nodota vai ievainota, tā ir šeit, jo tā ir no Debesu Tēva. Lūdzieties par saviem ganiem, lai viņos jūs redzētu to, cik liela ir mana Dēla mīlestība. Paldies jums!”