Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2017. gada 25. oktobrī
Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu: esiet lūgšana! Jums visiem ir problēmas, grūtības, ciešanas un raizes. Lai svētie jums kļūst par paraugu un pamudinājumu uz svētumu! Dievs būs jums līdzās, un jūs atjaunosieties, tiecoties pēc personiskās atgriešanās. Ticība būs jūsu cerība, un jūsu sirdī sāks valdīt prieks. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!

Visu svēto dienas priekšvakarā Dievmāte aicina kā paraugu un piemēru mūs izvēlēties svētos, lai, tos atdarinot, mēs varētu pieaugt svētuma ceļā. Ir daudzi svētie, mocekļi un liecinieki, kurus baznīca par tādiem ir atzinusi. Tomēr es esmu pārliecināts, ka realitātē svēto ir daudz vairāk kā to, kurus Baznīca ir kanonizējusi vai jebkad kanonizēs. Kā teikts vēstulē ebrejiem: “Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nometot visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas”. (Еbr 12,1).

Ticības ceļā mums nepieciešami tādu cilvēku paraugi, kas patiesi un līdz galam dzīvojuši ticībā un uzticībā Kungam. Mēs neesam pamesti un atstāti paši savā vaļā. Mūs pavada neredzama svēto klātbūtne un palīdzība, kas aizlūdz par mums Dieva vaiga priekšā un seko mums. Viņi liecina, ka kristīga dzīve nav nesasniedzams ideāls. Dievs negaida no mums neiespējamo. Lai sasniegtu svētumu, nav jāiet tālu – to var īstenot savā ikdienas dzīvē. Būt svētam nozīmē visas dienas laikā veikt savus pienākumus. Nav runa par to, ko mēs darām, bet – kā? Nav svarīgi, kādu darbu mēs veicam, bet ar kādu mīlestību mēs to darām.

Svētums ir Dieva dāvana, jo patiesi svēts ir tikai Dievs. Mariju kopš Viņas ieņemšanas brīža apstaro “vienīgā svētuma atspīdums”. Dievs Tēvs Viņu svētījis – vairāk kā jebkuru citu radītu personību – “Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs“. (Ef 1, 3). Tomēr, neraugoties uz šo žēlastību pilnību, kas Marijai tika piešķirtas, Viņa netika atbrīvota no pārbaudījumiem, ko izcieta zemes dzīvē. Tāpēc Viņa var labāk un drošāk, kā jebkurš cits, palīdzēt mums saglabāt uzticību Dievam visās nelaimēs un pārbaudījumos.

Par svētiem nepiedzimst, par svētiem kļūst. Interesanti par to raksta Toms Mertons savā autobiogrāfijā “Septiņu līmeņu kalns”. Viņš atceras sarunu ar savu draugu Bobu Laksu, kādā pavasara vakarā staigājot pa Ņujorkas Piekto avēniju, kad Bobs Lakss pēkšņi viņam pajautāja:
Lakss: Par ko tu vispāt gribi kļūt?
Mertons: Nezinu, laikam par labu katoli.
Lakss: Bet kas ir “labs katolis”? … Īstenībā tu vēlies teikt… ka gribi kļūt svēts.
Mertons: Bet kā man kļūt svētam?
Lakss: Par svētu kļūst tas, kas to vēlas.
Mertons: Es nezinu, kā tas ir: būt svētam. Es nemāku būt svēts…
Lakss: Vienīgais, kas nepieciešams, lai kļūtu svēts – ir to gribēt. Vai tu netici, ka Dievs izveidos no tevis to, kā dēļ Viņš tevi ir radījis? Viņš nokārtos visu, kas tev nepieciešams – tikai sāc vēlēties.

Svētums nav saistīts ar kāda pasludināšanu par svētu vai vēl mazāk – ar svētuma oreolu. Svētie izstaro iekšējo gaismu bez jebkādiem liekiem pagodinājumiem un paaugstināšanas. Svētums izpaužas lielā pieticībā. Tā Jānis XXIII teica par sevi: “Jāni, neuztver sevi tik svarīgu.” Bet Sv.Terēze no Bērna Jēzus teica: “Es, pēc būtības, esmu tikai tas, ko vēlas Dievs”.

Tikai kopā ar Dievu mēs varam piecelties un pieaugt žēlastības un dzīves pilnībā. Viņam nav nepieciešamības mūs mazināt. Viņš vēlas, lai mēs izaugtu līdz Viņa mēram un pilnībai. Tikai Dievs dara mūs diženus. Viņam nevajag, lai es būtu sīks. Viņs nepazemina mani. Nepriecājas par maniem grēkiem.

Lūgšanā Dievs var izteikt to, ko man nevar pateikt neviens cilvēks. Viņš runā klusumā, sirds lūgšanā un rada mūsos visu jauno. Tādēļ Dievmātei kā mātei ir svarīgi, lai mēs izšķirtos iet pa neatlaidīgas lūgšanas ceļu, lai tur satiktu Dievu, kas rada mūsos visu jauno.

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, Miera Karaliene, Jēzus, Pasaules Karaļa, Māte! Tev dzīves ceļā nācās piedzīvot nelaimes, kuras piedzīvojam arī mēs. Tu pazīsti visu mūsu sirdis un dzīves, tādēļ saki: “Es zinu, ka jums ir problēmas, nelaimes, ciešanas un nemiers”.
Ak, Māte, Tu labāk par visiem zini, kas mums nepieciešams – aizstāvi mūs. Aizstāvi mūsu ģimenes, ikvienu sirdi, kas cieš un ir nemierīga. Uzticam Tev visus, kuru sirdīs valda tumsa, visus, ko ir pakļāvis ienaids un ļaunums. Pateicamies Tev, Māte, par to, ka Tu neatkāpies no mums. Mēs arī vēlamies palikt ar Tevi, lai mācītos lūgties, ticēt un, līdzīgi Tev, uzticēt savu dzīvi Dievam. Āmen.

Ļubo Kurtovičs OFM