2018. gada 25. maijā
Mīļie bērni! Šajā nemierīgajā laikā es jūs aicinu vairāk paļauties uz Dievu, kas ir jūsu Tēvs Debesīs un kas mani sūtījis jūs vest pie Viņa. Bet jūs atveriet sirdis dāvanām, kuras Viņš vēlas jums sniegt, un sirds klusumā pielūdziet manu Dēlu Jēzu, kas ir atdevis Savu dzīvību, lai jūs dzīvotu mūžībā, kur Viņš vēlas jūs aizvest. Lai jūsu cerība ir sastapšanās ar Visaugsto ikdienas dzīvē prieks. Tāpēc es jūs aicinu: nepameties novārtā lūgšanu, jo lūgšana dara brīnumus. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu.
Savos vēstījumos mums Vissvētākā Jaunava Marija runā par Dievu, kas ir mūsu Tēvs, un aicina mūs atvērt Viņam savu sirdi, uzticēties un pilnībā pakļauties Viņa gribai. Ne reizi vien Viņa atgādinājusi, ka tik ilgi būt kopā ar mums Viņai ļauj tieši Dievs. Viss no Dieva, viss notiek pēc Viņa Svētās gribas. Arī Dievmātes parādīšanās ir Dieva ieceres daļa Kā savā pirmajā vēstulē korintiešiem raksta apustulis Pāvils (8:6): “mums ir tikai viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tikai viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, un mēs caur Viņu.” Viss tādā vai citādā īpašā veidā nāk no Dieva Tēva. Šajā vēstījumā Dievmāte aicina mūs uzticēties Dievam Tēvam. Lai patiesi pieņemtu Dieva tēvišķību, mums nepieciešama Svētā Gara palīdzība un mīlestība. Bizantiešu liturģijā pirms ticības apliecības diakons atgādina ticīgajiem: “Iemīlēsim cits citu, lai vienprātībā apliecinātu ticību Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam”
Gandrīz visās evaņģēliju lappusēs apliecināts, ka ticība nepieciešama tādēļ, lai tuvotos Dievam. Glābšana ir Dieva pazīšanā – taču bez ticības Dievs nav sasniedzams.
Klasisks bezgalīgas uzticēšanās Dievam piemērs ir Abrahams. Viņs bija gatavs ne vien pilnībā kā patiesību pieņemt visu, ko viņam teica Dievs, bet arī tai pat brīdī to īstenot darbībā. Tieši šāda ticība ir Dievam tīkama. Tam, kurš vēlas tuvoties Dievam, nepieciešama pilnīga paļāvība uz Viņu.
Jaunajā Derībā mēs redzam, kāda bija Marijas ticība. “Svētīta, jo ir ticējusi” (Lk. 1:45). Tomēr Viņai neklājās viegli. Erceņģelis Viņai bija apsolījis, ka Viņa kļūs par Glābēja Māti, un Jēzus piedzimšanu vainagoja eņģeļu dziesmas un austrumu gudro pielūgsme. Bet tam sekoja daudzi ikdienišķas dzīves gadi Nācaretē, kuru laikā nenotika nekādi brīnumi, parādīšanās vai īpašas Dieva zīmes. Marija pārdzīvoja visu – neredzot, bet ticot. Un kā vainagojums visam – Kristus kā Mesijas kalpojums noslēdzas ar kauna un negoda zīmi – krustu. Daži baznīcas tēvi pat uzskatījuši, ka Golgātas krusta pakājē Marija piedzīvojusi ticības šaubu pārbaudījumu. Tomēr tieši Golgātā Viņa sasniedza Gudrības augstāko pakāpi – krusta gudrību. Viņa izturēja ticības pārbaudījumu pat tad, kad vaigu vaigā tikās ar nāvi un to, kas veda Dieva pamestības sajūtā – Dievs tevi ir atstājis.
Marijai pietiek vīrišķības aicināt mūs uzticēties Dievam Tēvam, jo arī viņa pati ir izgājusi ticības ceļu, kurš ir tik līdzīgs mūsu ceļam. Viņa ticēja – un nepievīlās. Un arī šeit Viņa ir atnākusi ne tādēļ, lai mūs maldinātu, bet gan lai vestu mūžīgās dzīvības ceļā. Ieklausīsimies Mātes balsī un atsauksimies Viņas aicinājumam uzticēties lūgšanā, caur kuru Dievs arī šodien var veikt brīnumus mūsu dzīvē.
Lūgsimies: Vissvētākā Jaunava Marija, Tu esi Debesu Tēva meita, mūsu Kunga Māte un Svētā Gara līgava – vadi mūs ceļā, kas ved pie Dieva. Lūdzam Tevi, vērs Savu skatu uz mums, aizstāvi mūs, aicini mūs pie sevis, lai mēs spētu sajust un satikt dzīvo Dievu, kas ir mūsu kopīgā ceļa galamērķis. Atgriez mūs no mūsu viltus un nāvi nesošajiem ceļiem uz vienīgo ceļu, kas ved pie Dieva – Dzīvības Avota. Tu, kas izgāji šo asaru ieleju, lūdzu nepamet savus bērnus, kas piesauc Tevi savās lūgšanās. Uzticam Tev visus, kas maldās viltus ceļos, kas dzīvo tumsā un grēku verdzībā. Ak, Māte Marija, Tu nekad neatstāj savus bērnus, Tu esi saglabājusi pacietību visus šos gadus – lūdz kopā ar mums un par mums Savu Dēlu, lai mēs mācētu atvērties tai pārsteidzoši jaunajai dievišķajai dzīvei, ko Dievs mums dāvina. Āmen.
Tēvs Ljubo Kurtovičs OFM
