Austriešu misionāra Gotfrīda Prennera liecības fragments, kas tika sniegta 29. Jauniešu dienās, 2018. gada 2. augustā, Medžugorjē

Īss ieskats un priekšvēsture

Esmu ļoti priecīgs šodien vērsties pie jums. Vēlos nedaudz iepazīstināt ar sevi. Mani sauc Gotfīrds, esmu no Austrijas, pēc profesijas inženieris-celtnieks un teologs. Nedaudz savāds savienojums, vai ne?
Kā es pie tā nonācu?

Kad biju jūsu vecumā, nemītigi uzdevu sev jautājumu „kāpēc es dzīvoju?“, „kāda ir manas dzīves jēga?“. Man nebija personisku attiecību ar Dievu. Gāju uz baznīcu tikai tādēļ, ka tā gribēja mana mamma. Lūdzos tikai pirms eksāmeniem, par laimi man to bija daudz. Es nemitīgi biju meklējumos, daudz ceļoju, bet nespēju rast laimi ne diskotēkās, ne daraudzībā ar savu meiteni. Kad draudzība izjuka, negribēju vairs dzīvot. Grbēju beigt savu dzīvi.

Šajā, man tik grūtajā laikā, izdzirdēju stātījumu par Medžugorji. Biju sajūsmā, īpaši spēcīgi mani uzrunāja fakts, ka dzīvojam laikā, kad parādās Marija, un man radās liela vēlēšanās aizbraukt uz Medžugorji. Tobrīd tā vēl bija Dienvidslāvijas daļa, bet es uztrucos tikai par vienu – cerams, ka Marija vēl parādīsies, līdz es atbraukšu. Tobrīd bija 1984. gads. Bet viņa parādās līdz šim brīdim. Cik liela svētība tā ir mums visiem!

Mana atgriešanās Medžugorjē
Visbeidzot, kad 1984.gadā nolēmu braukt uz Medžugorji, man kā inženierim-celtniekam bija savs plāns. Kad nokļūšu Medžugorjē, iešu uz parādīšanos. Ierodoties, jautāju priesterim, vai būtu iespēja apmeklēt parādīšanos? Bet viņš atbildēja: „Nē“. Es biju ļoti apjucis un gribēju jau braukt mājās. Tomēr mani draugi teica, ka mums jāpaliek. Pēc Svētās Mises šis pats priesteris mani sameklēja, tas bija tēvs Slavko, un teica : „Rīt“. Es biju tik priecīgs un sākās lielais gaidīšanas laiks. Paraugieties uz šī priestera pazemību un paklausību. Es esmu pārliecināts, viņš sajuta, ka šim jaunajam cilvēkam ir svarīgi būt klāt parādīšanās brīdī un viņš sekoja šim impulsam. Cik svarīgi ir klausīt Svētajam Garam, jo tam var būt sekas priekš citiem cilvēkiem.

Nākošās dienas pēcpusdienā atnācu uz kapelu, lai ieņemtu vietu, tolaik parādīšanās notiks Baznīcas kapelā. Pavadīju tur daudz laika, pārdomādams savu dzīvi. Visi mani plāni bija izjukuši. Pēc tam atnāca vizionāri, uz ceļiem stāvot uzsāka lūgšanu, un sākās Marijas parādīšanās. Es neko neredzēju, bet es ticēju. Iztēlojos, ka Marija atrodas divu metru attālumā no manis, un zināju, ka tas ir pats nozimīgākais brīdis manā dzīvē. Pateicu tikai vienu teikumu: „Marija, paņem manu dzīvi un vadi mani“. Pateicu to no visas sirds, neko neatstājot sev.

Kad biju to pateicis, sajutu, ka liela mīlestība piepildīja mani no galvas līdz kājām. Tā bija Dieva mīlestība, kas caur Mariju plūda pār mani. Un tajā brīdī es atradu to, ko vienmēr biju meklējis: Dieva mīlestību. Šodien es zinu, ka Dievs ir un, ka Dievs ir tikai mīlestība. Bet, tas vēl nebija viss. Pēkšņi es izjutu tik neaprakstāmu laimi, ka varu teikt, nekad agrāk, un nekad pēc tam neesmu bijis tik laimīgs. Tas sagaida mūs pēc nāves. Tās ir Debesis. Mums jādara viss, lai tur nokļūtu. Par to mums runā Dievmāte. Es vēlos, lai jūs kļūtu svēti. Bet svētuma ceļš arī ir šis ceļš uz laimi. Vai gribat būt svēti? Tad pieņemiet lēmumu kļūt svētiem!

Marija mani izmainīja. Biju kļuvis jauns, laimīgs cilvēks. Es novēlēju sevi Marijai, pasakot tikai vienu teikumu: „Marija, paņem manu dzīvi“, un atļāvu Viņai mani vadīt, ko Viņa tūlīt arī sāka darīt.
Kad izgāju no kapelas, ieraudzīju priesteri, kurš turēja plāksnīti „vāciski“. Marija tūlīt aizsūtīja mani uz grēksūdzi, kas kļuva par visas manas dzīves grēksūdzi, un tās laikā es pierdzīvoju dziļu savu šķiršanās rētu dziedināšanu.

Marija mani iemīlēja tādu, kāds nu biju, grēcinieku. Un Viņa tūlīt aizsūtīja mani uz grēksūdzi. Grēksūdze mūs šķīstī un dziedina, tāpēc izdzīvojiet šeit labu grēksūdzi.
Dievmāte vadīja mani tālāk. Kad biju pabeidzis savas mācības teoloģijas fakultātē, saņēmu lielu uzdevumu. Viens no mūsu misionārās darbības uzdevumiem ir izveidot lūgšanu grupas, kas lūdzas un nes upurus pasaules glābšanas nodomā.

Viens teikums mainīja visu manu dzīvi. Tāpēc, es aicinu jūs kopā ar mani to pateikt vēlreiz: „Marija, ņem manu dzīvi un vadi mani. Amen.“
Lai Kungs jūs svētī. Paldies. Ar Dievu!