Jūsu Ekselence no Gabonas Āfrikā,
Jūsu Ekselence no Itālijas,
Dārgie brāļi priesteri un mūki,
Dārgie svētceļnieki no šīs valsts un no ārzemēm,
Dārgie Medžugorjes draudzes locekļi,
Dārgie brāļi un māsas,

Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētki noslēdz eshatoloģisko ciklu un pievērš mūsu skatienu cilvēka dzīves mērķim.
Pēc Kunga Augšāmcelšanās un Debesīs Uzkāpšanas pestīšana notiek līdzdarbībā ar Dievmāti. Viņa kļūst neatdalāma no sava Dēla, kļūst par žēlsirdīgā Dieva attēlu. Marija par sevi saka:
„No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds. Un viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm.” (Lk 2,48-50)
Dievmātes Debesīs Uzņemšanā tiek izlieta žēlsirdība, kura darbojās arī caur Žēlsirdīgo Māti, grēcinieku Patvērumu, mūsu aizbildinātāju.
Uz mūsu zemes dzīves horizonta un uz mūžības sliekšņa debesīs parādās liela zīme: Sieviete. Kā Viņa ir attēlota? Ko stāsta Viņas parādīšanās?

„Saulē tērpta Sieviete”
Gaisma nāk no saules. Kas ir šī saule? Saule ir Viņas Dēls: mūs ir apmeklējis Auseklis no augstumiem – ir teikts Zaharija himnā, kuru Baznīca lasa katru rītu. Marija redzēja Dieva Dēlu Viņa cilvēciskajā būtībā un cilvēciskajā miesā. Savukārt Kristus, pretēji, ietērpj Savu Māti saulē. Marija izstaro Kristus gaismu. Privātajās atklāsmēs Dievmāte vienmēr parādās gaismā, neparasti skaista, gaismas apspīdēta. Fatimā Viņa vienmēr nāca no austrumiem un izzuda skatienam austrumos – austošās saules virzienā.

Mēs redzam Viņu ar „mēnesi zem kājām”.
Mēness nav gaismas avots. Mēness atstaro gaismu, kas nāk no saules. Tomēr mēness tumsā spīd un vada tos, kas ir ceļā. Būt mēnesim, būt par saules atspulgu – tā ir mūsu, tas ir ticīgo, kas ir vienmēr virs mums starojošās saules apspīdēti, misija.

„Viņai galvā vainags no 12 zvaigznēm”
Tā vienlaicīgi ir gan kosmiska, gan bibliska zīme. Marija, Debesu un zemes Karaliene ir kronēta ar vainagu, kuram ir divējāda nozīme.
Viņa ir radīta kā vispilnīgākais no Radītāja rokām nākušais darbs, kā visspožākā Zvaigzne.
Tajā pašā laikā, Viņa ir ierakstīta cilvēces vēsturē, pestīšanas vēsturē. Viņa pieder Vecās Derības izredzētās tautas divpadsmit ciltīm kā patriarhu un praviešu Karaliene, bet pēc tam kļūst par Apustuļu, kuri atrodas Baznīcas pamatos, Karalieni.

„Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās”.
No krusta augstumiem Jēzus Mariju, Savu Māti, darīja par Māti, kas aptver visus cilvēkus; visus tos, kuriem ir nepieciešams piedzimt no augšas, no ūdens un Gara. Pestītājs divreiz saka Nikodēmam:
„Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzims no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ 3,3)
„Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.” (Jņ 3,5)
Marija mūs dzemdē Dieva valstībai, kļūstot mums par tādu Māti, kāda prot būt tikai Viņa.
Pirms sasniegt Debesīs Uzņemšanas godību, Marija bija iekļauta zemes dzīvē kā visi mirstīgie; Viņa piedzima savu vecāku, kurus Tradīcija sauc par Joahimu un Annu, vienkāršajā un pieticīgajā ģimenē, nevis karaliskā pilī!
Meitene no Nācaretes pakāpeniski atklāja sev savu būtību, kas nav salīdzināma ar citu cilvēku būtību, pirmkārt, ar to, ka Viņai nebija personīgā grēka pieredzes. Pasludināšanas notikumā Kunga eņģelis atnes Marijai vēsti un saka: „Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi.”
Pilna žēlastības, Marija ir brīva gan no pirmdzimtā, gan personīgā grēka. Lurdā Marija šo patiesību definē ar vārdiem: „Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana”.
Pasludināšanas notikumā pēc Marijas vārdiem, kad Viņa saka: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava Vārda” (Lk 1,37), sākas Marijas „ticības svētceļojums”, kurā „Svētīgā Jaunava gāja uz priekšu, uzticīgi glabājot savu vienotību ar Kristu” (Redemptoris Mater, 5). Svētceļojums ir saikne, kas vieno Dievmāti ar Kristu un ar Baznīcu.
Mūsu priekšā Marija parādās un kļūst par Stella Maris jeb par Zvaigzni- Ceļarādītāju visiem tiem, kuri joprojām iet ticības ceļu. Marijas ticība neapšaubāmi ir varonīga. Viņa pirmā iziet visus Rožukroņa noslēpumus: Priecīgo daļu, Gaismas un Godības, bet arī Sāpīgos noslēpumus. Mēs visi zinām Dievmātes septiņas Sāpes un Simeona pravietojumu:
„Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: Redzi Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanaos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk 2,34-35)
Svētais Jānis Pāvils II teica: „Svētā Jaunava Marija turpina „iet pa priekšu” Dieva tautai. Viņas izcilais ticības ceļš ir nemainīgs orientieris Baznīcai, atsevišķiem cilvēkiem un kopienām, tautām un zināmā mērā visai cilvēcei.” (RM, 6)
Bez tam svētais Jānis Pāvils II saka: „Marija ir „Ceļa rādītāja Zvaigzne” visiem tiem, kas vēl iet ticības ceļu. Šajā šīszemes ceļā viņi pievērš savus skatienus Viņai, tādēļ, ka Viņa dzemdēja Dēlu, kuru Dievs iecēla par pirmdzimto daudzu brāļu starpā (sal. Rom 8,29) un ar savu mātes mīlestību Viņa līdzdarbojās šo brāļu un māsu audzināšanās un attīstībā (LG, 8).”
Bet Viņa ir ne tikai Ceļa rādītāja Zvaigzne, bet arī Rīta Zvaigzne. Ko nozīmē šis otrais tituls – Rīta Zvaigzne? Tāpat kā šī zvaigzne rītausmā parādās pirms saullēkta, tā arī Marija kopš savas Bezvainīgās Ieņemšanas nāca pirms Pestītāja, kas ir uzlecošā „taisnības saule” cilvēces vēsturē.
Tāpēc, mīļotie, cieši apņemsimies sekot Viņas ticības ceļam, kas kļūs arī par mūsējo. Tas ir pats drošākais, pats īsākais un pats gaišākais ceļš, lai sasniegtu mūžīgo prieku pie Trīsvienīgā un Vienīgā Dieva!