Pirmo reizi uz Medžugorji atbraucu 2014. gadā, dažus mēnešus pēc tam, kad mūžībā aizgāja mans tēvs. Savos 35 gados vēl arvien biju vientuļa – nebija ne ģimenes, ne arī profesijas piepildījuma. Visās jomās, kurās centos sevi realizēt, – gan personiskajās, gan karjeras, likās, ka nonāku strupceļā. Nesapratu ko daru un kā rīkoties tālāk. Lai arī grūti, nācās atzīt, ka dzīve paiet man garām, ka visi mani talanti, ko sevī sajutu, gadu pēc gada paliek neizmantoti. Man neiznāca savā dzīvē paveikt neko nozīmīgu, neko tādu, kas manu dzīvi Dieva priekšā varētu attaisnot. Biju savu dzīvi gandrīz jau norakstījusi.

Uz Medžugorji man ieteica atbraukt psiholoģjas grupas vadītāja, kuru tobrīd apmeklēju. Medžugorjes intereneta vietnes krievu valodas sadaļā izlasīju par parādīšanām un noskaņojos skeptiski – sazin’ kas tur kuram parādās, uz mani tas neattiecas. Nolēmu nebraukt – priekš kam? Bet, pirms pavisam aizvēru sev šo jautājumu, paskatījos vēl vienu vietni un izlasīju kādas ārstes ginekoloģes liecību no Ukrainas. Viņa aprakstīja savu pieredzi, kā brauciens uz Medžugorji izmainīja viņas skatījumu uz dzīvi un savu profesiju. Šī liecība mani tā aizkustināja, ka tūdaļ pat sāku meklēt kā nokļūt tajā vietā. Īsā laikā nopirku biļeti un sāku gaidīt braucienu.

Manas pirmās dienas Medžugorjē izrādījās piepildītas ar visiem iespējamajiem brīnumiem – katru dienu notika kaut kas neizskaidrojams. Grūti vārdos aprakstīt garīgo pieredzi, varu vienīgi teikt, ka es – tobrīd iztukšota, kaut kādā ziņā pat mirusi – burtiski nokļuvu paralēlā pasaulē, kas kaut kādā mērā ir līdzīga mūsējai, bet tikai šķietami. Šajā braucienā es ļoti daudz raudāju – katru dienu, katrā vakara programmā – it kā kādi krabji no manas sirds sāktu atdalīties, un tā, tik ļoti ievainota, sāka piepildīties ar to skaistumu un mieru, kas mani ieskāva. Asaras plūda un plūda, nepārstājot. Un tad es sajutu, ka piedzīvoju savas dzīves septiņas skaistākās dienas.

Pirmā brauciena pats lielākais pārdzīvojums tomēr bija Dievmātes parādīšanās 2.augustā. Aizgāju, jo “visi gāja”. Ceļā uz kalna pakāji gandrīz automātiski ripināju zīlītes un nepārtraukti atkārtoju Rožukroņa lūgšanu, nesaprotot, kādēļ tik daudz reižu atkārtoju vienu un to pašu. Kad nonācu pie Podbrdo, nokļuvu itāļu svētceļnieku ielenkumā, kas vienā balsī skandināja …Santa Maria, Madre di Dio, prega per noi peccatori…, un atmetu cerības kaut kā noskaņoties lūgšanai, tāpēc vienkārši pacietīgi nosēdos zemē. Visbeidzot iestājās klusums, un es sapratu – kaut kas ir sācies. Pēc kāda brīža aizvēru acis un sajutu Pieskārienu, kas izmainīja manī visu. Aizvēru acis – cilvēks – neveiksminieks. Atvēru ar dziļu, caurvijošu sajūtu, ka mana dzīve ir pati pilnība, ka viss notiek pēc Plāna, ka mani – jā, tieši mani – tur, augšā redz un mīl. Pasaule izmanījās. Dažos mirkļos mana dzīve pārveidojās. Kad pēc brīža atkal sāka skanēt dziesmas un lūgšanas, es sajutu, ka Marija aizejot mani, Medžugorjē, sveicina.

Tā, it kā Viņa mani gaidītu un priecātos, ka beidzot esmu atbraukusi. Atkal un atkal es raudāju pateicībā un priekā, kas plūda no manas sirds.

Pēc nedēļas atgriezos Maskavā. Pēc šī brauciena mana attieksme pret dzīvi bija pilnīgi mainījusies. Uzticēju to Dievam un vairs nejūtos neveiksminiece. Tā man ir nenovērtējama dāvana un brīnumaina pārvērtība. Kopš 2014.gada svētceļojumi uz Medžugorji (to bijis jau 7) vēl arvien man ir garīgās atjaunotnes dienas un tikšanās ar Dievu – pilnīgi reālu un sajūtamu.

Pirms nedēļas atgriezos no semināra lūgšanu grupu vadītājiem un svētceļojumu koordinatoriem (pēdējo gadu laikā pavadu grupas no Krievijas, kas brauc uz jauniešu festivālu Mladifest). Ar atklāšanas runu mūs sveica arhibīskaps Henrihs Hosers. Viņš dalījās ar savu svētceļojumu pieredzi, tai skaitā Svētajā Zemē, un iedomājos, cik daudz var iegūt, ja atverās tām neērtībām, pat upuriem, kurus nākas nest apmeklējot svētās vietas, nereti arī prims tam. Iedomājos par svētceļojumu kā labprātīgu upuri Dievam – mēs taču tam veltījam gan laiku, gan finanses, garīgos un fiziskos spēkus. Mūsdienu pārtikušajā pasaulē doma labprātīgi izvēlēties diskomfortu vai atteikties no pierastajām ērtībām, liekas nevietā un nesaprotama. Esam peiraduši pie siltā ūdens, kondicioniera karstumā, auto, un kaut kā neienāk prātā sevi ierobežot šajās ērtībā, pat tad, kad atbraucam, lai tiktos ar Kungu. Šoreiz man gribājās padomāt par svētceļojumu kā dāvanu Dievam, kuru pienesu, izvēloties pavadīt laiku kopā ar Viņu. Braucu uz Medžugorji (un tas ir garš, nereti grūts ceļš) un saku: “Kungs, es gribu uzdāvināt Tev, veltīt Tev šīs dažas mana mūža dienas, paciest diskomfortu Tevis dēļ. Tu zini, ka mana dzīve ir satraukumu pilna. Tagad es gribu veltīt laiku Tev, pietuvoties cik vien iespējams, vienkāršībā, kādā dzīvoji Tu, priecāties par to, ka varu elpot, staigāt, redzēt un dzirdēt. Un runāt ar Tevi”.

Krievu valodā vārdam “upuris” ir negatīva nokrāsa – kaut kas, ko mani piespiež atdot, pretēji manai gribai. Bet šoreiz es sajutu, ja es pati no kaut kā gribu atteikties, upuris kļūst labprātīgs, vēlams, un šis vārds pārveidojas. Upuris kļūst par dāvanu, žēlastību.

Šodien es lūdzu Dievu, lai es varētu turpināt braukt uz Medžugorji un priecīgi atdot Viņam un tuvākajiem savu sirdi, laiku, dvēseliskos un fiziskos spēkus.

Svetlana, Krievija