Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2019. gada 25. martā
Mīļie bērni! Šis ir žēlastības laiks. Kā daba atjaunojas jaunai dzīvei, tā arī jūs esat aicināti atgriezties. Izšķirieties par Dievu! Bērniņi, jūs esat tukši, un jums nav prieka, jo jums nav Dieva. Tāpēc lūdzieties, līdz lūgšana jums kļūst par dzīvi. Meklējiet dabā Dievu, kas jūs ir radījis, jo daba runā un cīnās par dzīvību, nevis nāvi. Kari valda sirdī un tautās, jo jums nav miera un jūs, bērniņi, nesaskatāt savā tuvākajā brāli. Tāpēc atgriezieties pie Dieva un lūgšanas. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu.

Atcerēsimies dažus Dievmātes vēstījumus, kas līdzīgi tam, ko Viņa nodeva mums šajā mēnesī: «Redziet, bērniņi, kā daba atveras un dod dzīvību un augļus – tā arī Es aicinu jūs dzīvei ar Dievu un pilnīgai uzticībai Viņam. Dievs vēlas izglābt jūs un dod jums vēstījumus caur cilvēkiem, dabu un daudzām lietām, kas gan var tikai palīdzēt jums aptvert, ka jums jāmaina savas dzīves virziens… Šodien Es aicinu jūs atmodināt savas sirdis mīlestībai. Ejiet dabā un skatieties, kā daba mostas, un tas jums palīdzēs atvērt savas sirdis Dievam – Radītājam… Šodien es aicinu jūs doties dabā, jo tur jūs sastapsiet Dievu-Radītāju…»

Dievs kā mūsu Tēvs mūs uzrunā dažādos veidos: Viņš runā caur savu Vārdu, caur notikumiem mūsu dzīvē, caur citiem cilvēkiem – un caur dabu, par ko mums atgādina Jaunava Marija.

Viss apkārt esošais mums it kā liek saprast, ka jābūt Kādam, kas visu ir izplānojis un uztur kopš tā radīšanas brīža. Jābūt uzticamai rokai, saprātam, kas noteicis tik pārdomātos dabas likumus. Jābūt Kādam, kas tik brīnišķi skaisti ir radījis ziedus un ar savu nodomu radījis augus un dzīvniekus, vīrieti un sievieti, slāpes un ūdeni, badu un ēdienu, plaušas un gaisu, acis un gaismu, ausis un balsi, vārdu un saprātu, kājas un ejamos ceļus, spārnus un vēju, kuģus un jūru.

Viss noris ar tik nevainojamu precizitāti, ka cilvēks var paļauties uz dabas pazīmēm un likumsakarībām. Ja šie dabiskie likumi tiktu sagrauti, iestātos briesmīgs haoss.Viss norāda uz to, ka kārtību dabā radījusi Kāda roka un visu apveltījusi ar dziļāku jēgu. Nekas neeksistē nejauši, tāpat kā neviens cilvēks šeit, uz zemes, nav radies nejauši.

Kristieši tic, ka visa radība pastāv Dievā un Dievs pastāv visā radībā: «Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī […]Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu […] Viņš nav tālu nevienam no mums, jo mēs viņā dzīvojam, kustamies un esam» (Apd., 17, 24-28).

Tā kā viss pastāv Dievā un Dievs – visā un visos, visas radības ir Dieva liecinieki, Viņa dievišķās klātbūtnes atspulgi, Viņa nospiedumi, zīmes, simbols. Kad ar tādu apziņu un ticību tajā cilvēks slavē Dievu, Viņš To slavē kopā ar visu radību. Dievu slavē ne tikai cilvēks, bet viss radītais: «Lai slavē Tevi, Kungs, visi Tavi darbi un visi Tavi svētie lai Tevi cildina…» (Ps 144,10); «Debesis sludina Dieva godību un zeme daudzina Viņa roku darbus» (Ps 18, 2).

Svētais Bonaventura rakstīja: «Akls ir tas, kas neredz, cik daudz spozmes ir radītajās lietās. Kurls ir tas, kuram tāds kliedziens neliek atmosties. Mēms ir tas, kuru visa šī radītā pasaule neaicina slavēt Dievu. Neprātis ir tas, kuru tik daudzas norādes nemudina atzīt Pirmavotu. Atver taču acis, dari pazemīgas savas dvēseles ausis, atdari savas lūpas un pārvērt savu sirdi, lai visā radībā ieraudzītu, sadzirdētu, slavētu, iemīlētu […] Dievu. Citādi visa šī pasaule nostāsies pret tevi» (Bonaventura, «Dvēseles ceļvedis pie Dieva» I, 15).

Kad cilvēks zaudē bijību pret dabu, pastāv iespējami draudi, ka daba „sacelsies“ pret cilvēku. Šobrīd cilvēks atrodas tieši šādā situācijā, jo ir vēlējies būt par dabas saimnieku. Vēlējies mainīt tik uzticamo dabas loģiku.

Tādēļ Dievmāte kā Māte mūs brīdina, lai mēs būtu tie, kas mācās dabā, kas vērsta uz jaunu dzīvi, cīnās pret nāvi, lai atnestu jaunu dzīvību. Un mēs, balstoties Kungā, esam spējīgi nest dzīvību, kuru Dieva spēkos ir atjaunot mūsos un darīt mūs par tā jaunā, ko dāvā mums Dievs, līdzdalībniekiem. Atvērsimies šai dzīves atjaunotnei, lai izdzīvotu sirds pārvēršanos, uz kuru mūs kā Māte ved Jaunava Marija.

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, šajā labvēlīgajā Lielā gavēņa laikā Tu aicini mūs uz atgriešanos un pārmaiņām mūsu sirdīs. Mēs apzināmies, cik nepieciešamas mums ir nemitīgas pārmaiņas un atjaunotne, bet bieži nogurstam, paklūpot šīs zemes dzīvē. Atbalsti, uzmundrini mūs, paliec ar mums līdz galam, Tu, svētītā, jo ticēji pat tad, kad ticēt bija visgrūtāk. Tu aicini mūs ar ticības acīm vērot pasauli un visu radību un no dabas, kas mums ir visapkārt, mācīties un aptvert, ka jaunai dzīvei iespējams atplaukt arī tad, kad šķiet, ka viss ir sažuvis un novītis. Izlūdz mums ticību, ka iespējams nest jaunu dzīvības augli, kā to dara augi pēc ziemas pavasarī. Pateicamies Tev, ka mudini mūs ticēt dzīvei, ne nāvei. Pateicamies Tev, ka paliec ar mums un esi pacietīga ar mums. Āmen.