Es domāju, ka ikkatrs no mums ir saskāries ar šo mokošo jautājumu: “Kādēļ pastāv grēks? Kādēļ tas un tas tiek uzskatīts par grēku un ir aizliegts?… Tas noteikti ir izdomājums, lai mūs biedētu, bremzētu un labāk pār mums valdītu. Vai mēs sirds dziļumos jau neesam nojautuši, ka grēku izdomājuši mūsu priekšteči?… Ka vecāki, Baznīca vai vēl kāds cits, atsaukdamies uz Dievu, to izmantojuši, lai vieglāk pielietotu savu varu pār mums?”
Varbūt es izteiktos skaidrāk, ja jums šeit pastāstītu to, kas jau norisinājies manā sirdī! Studiju gados seminārā mani nomocīja kāds ļoti vienkāršs jautājums: “Kādēļ tas un tas ir grēks?” Es nekad neiedrošinājos uzdot šo jautājumu skaļi, baidīdamies izrādīties par nejēgu vai pat bezdievi. Tomēr šis jautājums vajāja un nodarbināja mani visus studiju gadus! Kļuvis par priesteri, es aizvien tiku mēginājis uztvert piedošanas sakramentu nopietni. Taču mans jautājums tapa vēl neatlaidīgāks. Uzklausot biktskrēslā daudzās pieredzes, es sevī apzinājos, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, kas ir grēks. Viņu grēksūdzes kļuva par rutīnu un nekas nenodrošināja patiesu grēku nožēlu.
Būdams jauns priesteris, es piedzīvoju dziļu krīzi. Es vaicāju sev — kam gan vajadzīga grēksūdze?… No altāra mēs sludinām labo vēsti, runājam par grēku, aicinām cilvēkus izlabot savus nelāgos paradumus. Grēksūdzē es reti kad dzirdēju kādu penitentu atsaucamies uz Jēzus vārdiem vai uz sprediķi, lai apņemtos mainīt savus sliktos ieradumus. Iekšēji es sev jautāju: “Kādēļ sludināt?… Kādēļ uzklausīt grēksūdzes?…” Es vēlējos vismaz saskatīt kādu progresu starplaikā no vienas grēksūdzes līdz otrai. Tā kā es neko tādu nesaskatīju, jautājums kļuva aizvien sarežgītāks un sāpīgāks.
Tagad es apzinos, ka šeit aizsākas daudzu priesterības paaicinājumu traģēdija, kad tie neatklāj grēksūdzes jēgu. Ipašā veidā izlīguma kalpošanā es ievēroju, ka daudziem kristiešiem, sevišķi jauniešiem, ir grūti izsūdzēt grēkus. Viņi sastopas ar tiem pašiem šķēršļiem un atrodas to pašu dilemmu priekšā: “Kādēļ man jāsūdz grēki priesterim?” Tādēļ vairums aprobežojas ar to, ka pasaka nenozīmīgas lietas un noslēpj to, kas ir patiesi būtisks. Visi jaunieši, sevišķi pusaudži, iziet šo krīzi, kad pārtrauc sūdzēt grēkus. Priesteri no savas pieredzes konstatē, ka daži sūdz grēkus virspusēji un nenopietni, citi toties to nedara nemaz.
Atceros kādu cilvēku, kurš man lūdza pastāstīt par izlīguma sakramentu, uzsvērdams savu vēlēšanos nesūdzēt grēkus. Lūk, viņa pirmais jautājums: “Kādēļ man jāsūdz grēki priesterim, kas ir tikai cilvēks tāpat kā es? Es tos varu sūdzēt tiešā veidā Dievam.” Es tūdaļ pieklusu un jutos notverts slazdā, jo tas bija arī mans jautājums. Nezināju, ko atbildēt. Tad es viņam teicu: “Arī man ir tā pati problēma ar grēksūdzi. Kādēļ cilvēkiem jāsūdz grēki priesterim, kas ir tikai cilvēks? Vai tikai ziņkāres dēļ, kas priesterus pamudina vēlēties uzzināt mūsu vainas?… Es domāju, ka neviens ne ar ko jaunu neizceļas. Priesteris pazīst visus grēkus un visus cilvēku darbus!… Tā ir arī mana problēma.” Šis cilvēks savukārt uzreiz apklusa, un mēs sapratām, ka te ir kas cits. Nav runa vienīgi par jautājumu: “Kādēļ sūdzēt grēkus?”, bet par kādu būtiskāku elementu. Ir runa par to, ka ievainotais sastopas ar Ārstu, grēcinieks — ar Svēto, noskumušais — ar Mierinātāju, pazemotais — ar To, kurš paaugstina pazemīgos, izsalkušais — ar To, kurš paēdina, nomaldījies — ar To, kurš atstāj 99 avis, lai uzmeklētu pazudušo, tumsas būtne — ar To, kurš ir Gaisma, noklīdušais — ar To, kurš ir Ceļš, mirstošais — ar To, kurš ir Dzīvība, pamestais — ar To, kurš ir cilvēka draugs.
Ilgstošā sarunā mēs piedzīvojām dziedināšanu un ieguvām labāku izpratni par izlīguma sakramentu.
“Mīļie bērni! Šodien es vēlos jūs visus ietīt savā apmetnī un vadīt pa atgriešanās ceļu. Mīļie bērni, es jūs lūdzu: atdodiet Kungam visu savu pagātni, visu ļaunumu, kas uzkrājies jūsu sirdīs. Es vēlos, lai ikviens no jums būtu laimīgs, bet neviens nevar tāds būt, ja ir grēkā. Tādēl, mīļie bērni, lūdziet. Lūgšanā jūs ieraudzīsiet jauno prieka ceļu, kas atklāsies jūsu sir¬dīs. Tādējādi jūs būsiet priecīgi liecinieki, kādus vē¬las mans Dēls un es. Es jūs svētīju. Es pateicos, ka esat atsaukušies manam aicinājumam.” (1987. gada 25. februāris).
Slavko Barbaričs OFM
