Dārgie draugi, es vēlos liecināt par to, kāda bija mana dzīve un kā es atklāju, ka Dievs tiešām eksistē. Es nāku no kārtīgas katoļu ģimenes, kurā nebija audzināšanas problēmu. Kad man bija 20 gadi, mana māsa uzaicināja mani svētceļojumā uz Santjago de Kompostela, kur es satiku savu “mūža mīlestību”. Es pat nesapņoju par to, ka varētu iepazīties ar meiteni svētceļojuma laikā. Svētceļojuma noslēgumā viņa man pateica, ka viņai bija labi kopā ar mani, bet tā kā mēs dzīvojam tālu viens no otra (300 km), tad labāk mums palikt tikai draugiem. Es nespēju ar to samierināties, tādēļ uzzināju, kur viņa dzīvo. Es aizbraucu pie viņas ciemos, un mēs sākām satikties.

Es sāku pavadīt savu brīvo laiku uz ielas, iepazīstoties ar jauniem draugiem. Es vēlējos būt kompānijā un piederēt kādai sabiedrības daļai. Ar laiku mēs sākām smēķēt marihuānu. Es nodomāju, kāpēc gan nē, jo es jutos kā paradīzē, mani nekas nesatrauca…

Es nevienam nestāstīju par saviem jaunajiem draugiem, pat savai meitenei nē. Es neapzinājos, ka krītu melu pilnā dzīvē. Tas mani neuztrauca, jo man taču bija meitene un daudz draugu.

Tas bija mana kritiena sākums. Ar katru dienu kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Es arvien retāk satikos ar savu meiteni, neatbildēju uz viņas zvaniem un arvien vairāk laika pavadīju uz ielas kopā ar saviem draugiem. Tas ietekmēja arī manas attiecības mājās: es attālinājos no savas ģimenes, nepalīdzēju viņiem. Man pārmeta to, ka es daudz laika pavadu kopā ar draugiem. Es neapzinājos, cik ļoti viņus sāpināju. Pamazām es sāku zaudēt ticību, pārstāju iet uz baznīcu, sāku negatīvi izteikties par priesteriem un ienīst Baznīcu. Es pilnībā kļuvu akls, un sātans priecājās, jo bija ieguvis manu dvēseli…

Ārēji ar mani viss bija kārtībā, man nekā netrūka. Pēc 2 gadiem es izšķīros ar savu meiteni, jo izvairījos no viņas. Es vēlējos no tā visa izķepuroties, bet biju pārāk vājš. Lai gan meitene mani atstāja, man bija labi ar marihuānu, jo tā mani nekad neatstās. Es pabeidzu mācības un atradu darbu. Taču es biju tik vājš, ka sāku lietot vēl smagākas narkotikas. Es pats sev teicu, kāds es esmu varonis, ka esmu uz pareizā ceļa. Taču tas viss bija sātana plāns manai iznīcībai.

Mājās viss mainījās. Es nekad nebiju kopā ar savu ģimeni, kad tas viņiem bija vajadzīgs. Es strādāju un pieņēmu lēmumu: ja es vēlos būt “īsts frameris”, tad man ir jābūt “īstai mašīnai”. Es nopirku sporta automašīnu. Bija tā, ka pēc darba 2 nedēļas nebiju mājās, mani meklēja, bet man bija vienalga. Es dzīvoju uz ielas, tās bija manas mājas. Tur es jutos labi, tur man bija viss – narkotikas, naudas izšķiešana. Tā tas turpinājās vēl 1 gadu.

2018. gada 18. janvārī, kad es devos uz darbu,man piezvanīja tēvs un pateica, ka ir nomirusi vecmāmiņa un man pēc iespējas ātrāk ir jābūt mājās. Tādā brīdī ikviens dotos mājās, lai atbalstītu savus tuvākos. Taču es rīkojos pilnīgi pretēji. Rēta bija pārāk dziļa. Es paņēmu drauga mašīnu, kurai darbojās tikai divi ātrumi, un kopā ar kompāniju devos uz spēļu zāli. Kad mēs braucām atpakaļ, bija tumsa un sniegputenis. Es biju nikns par to, ka vairs nekad neredzēšu vecmāmiņu. Es braucu nepamatoti ātri, un pēkšņi mēs nobraucām no ceļa. Par laimi, neviens necieta. Nākamajā dienā vēl pirms bērēm, velkot mašīnu atpakaļ uz ceļa, es domāju par notikušo. Dažas sekundes pirms tam, kad mēs nobraucām no ceļa, man prātā iešāvās doma, atlaist stūri. Man bija viss vienalga. Es to pieņēmu kā mācību no Kunga. Es sāku vairāk domāt par Viņu, bet savu dzīvesveidu nemainīju…

Pēc pusgada es nokritu ceļos un lūdzu Kungu Dievu: ja Tu tiešām eksistē, izdari tā, lai es beidzot kļūtu gudrāks un savā dzimšanas dienā saņemtu iespēju sākt visu no sākuma. Jūs neticēsit, kas notika pēc tam! Dažas dienas pirms Jaunā gada man piezvanīja kāds priesteris un piedāvāja braukt uz Medžugorji. Līdz šim es jau 2 reizes biju no šāda piedāvājuma atteicies. Šoreiz es pieņēmu uzaicinājumu. Kad es to izstāstīju mājās, visi bija laimīgi, bet es nevarēju saprast, kāpēc. Es nezināju, kas ir Medžugorje, tādēļ jautāju, ko mēs tur darīsim? Saņēmu atbildi: lūgsimies. Ko?! Lūgties? Nekad. Taču vecākus neuztrauca tas, ko es teicu. Viņi ticēja, ka es atgriezīšos savādāks. Tik daudz cilvēku lūdzās par šo brīnumu!
Kad es Medžugorjē stāvēju baznīcas priekšā, pie manis pienāca kāda meitene, kas mani pazina tikai pēc izskata, un pajautāja, vai es nevēlos aiziet uz ģenerālo grēksūdzi (visas dzīves grēksūdze – red. piez.). Man izspruka vārdi: JĀ, VĒLOS. Taču es pat nezināju, kas tas ir. Es sāku gatavoties. Grēksūdzes laikā es jutu, kā no manis iziet viss ļaunais. Reizēm jutu, ka ir kaut kas, kas traucē atzīt visus savus grēkus. Pēc grēksūdzes es spēju tikai raudāt un raudāt…

Mana dzīve ir pilnībā mainījusies. Es atradu darbu, pienācīgi izturos pret savu ģimeni, kontaktējos tikai ar dažiem saviem vecajiem draugiem. Katru dienu lūdzos par viņu atgriešanos. Dzīve kopā ar Dievmāti ir brīnišķīga, bet reizēm ļoti grūta. Ļaunums uzbrūk no visām pusēm, bet ar Rožukroni rokās es mācos pārvarēt kārdinājumus un palikt uz pareizā ceļa.

Lukašs, Slovākija