Mani sauc Karīna, man ir 23 gadi. Pašlaik es dzīvoju Medžugorjē kopienā “Marijas Gaisma”. Kopienā es ierados 2019. gada novembrī ar vienu mērķi – uzdāvināt vienu gadu Dievmātei. Sākumā es nezināju, kas mani sagaida, kā tas būs un kas notiks ar mani šajā laikā. Bet es uzticējos kā bērns un pieņēmu lēmumu pilnībā atdot sevi Dievmātei un veltīt vienu gadu savas dzīves Viņas nodomiem un Viņas miera plāniem visā pasaulē. Tiklīdz es pieņēmu šo lēmumu, es sajutu dziļu iekšēju mieru un lielu prieku. Katru dienu no jauna es pieņēmu lēmumu izdzīvot šo dienu kopā ar Viņu, rodot patvērumu Viņas Bezvainīgajā Sirdī.
Tā kā es rūpējos par Dievmātes nodomiem, Viņa rūpējās par maniem nodomiem. Brīnumi nebija ilgi jāgaida. Lielākais no tiem ir manas ģimenes atgriešanās. Mani vecāki vienmēr bija pret Medžugorji. Līdz pat manam aizbraukšanas brīdim viņi cerēja, ka es pārdomāšu un nekur nebraukšu. Taču es turpināju lūgties un uzticēju savus vecākus Marijai, cerot, ka Viņa parūpēsies par viņu dvēselēm. Un tā arī notika.
Šī gada martā mani vecāki pirmo reizi atbrauca svētceļojumā uz Medžugrji un nolēma caur Mariju atvērt savas sirdis Dievam. Kad mani vecāki atgriezās mājās, viņi sāka dzīvot saskaņā ar Dievmātes vēstījumiem: ikdienas Rožukroņa lūgšana, gavēnis trešdienās un piektdienās, svētā Grēksūdze, Euharistija, ikdienas Svēto Rakstu lasīšana. Šīs mīlestības pārveidoti, viņi sāka liecināt apkārtējiem par dzīves skaistumu kopā ar Mariju. Drīz tas nesa augļus un viņu sirdis sāka mainīties. Viņi tika piepildīti ar mieru un prieku un atguva dzīves jēgu. Ar savu jauno dzīvesveidu viņi parādīja mīlestības piemēru arī savām meitām. Mūsdienās tas ir vissvarīgākais – mīlēt katru brīdi un darīt mīlestības darbus. Bet Mīlestība pati atgriezīs to, kuru gribēs.
Manu vecāku atgriešanās atstāja lielu iespaidu uz manu māsu, kura praktizēja budismu. Drīz viņa nojauca Budas altāri un tā vietā novietoja Jaunavas Marijas statuju.
Šajā pārbaudījumu laikā ikviens no mums ir aicināts bērna paļāvībā uzticēt sevi Dievam un Marijai un liecināt par mīlestības skaistumu. Reizēm tas ir grūti, īpaši brīžos, kad cilvēks neredz cerības staru un viņam šķiet, ka viss ir pret viņu. Ir sajūta, ka pasaule brūk. Bet Dievs un Marija mums nemitīgi atgādina: “Nebīstieties! Es esmu ar jums.” Šis teikums ir minēts Bībelē 365 reizes. Tas ir tādēļ, lai mēs to atcerētos katru dienu, katru brīdi. Lai arī kas notiktu, Dievs vienmēr ir kopā ar mums un Viņš mūs nekad neatstās. Īpaši nelaimē Dievs ir vēl tuvāk, nekā mēs domājam.
Arī šī epidēmija, kas tagad plosās visā pasaulē, var kļūt mums par mācību, pārbaudījumu, eksāmenu, lai mēs uz brīdi apstātos, ielūkotos savā sirdī, vēl vairāk tuvotos Jēzum un uzticētu savu dzīvi mūsu Radītājam. “Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu.” (Jņ 15, 2) Viņš kā mīlošs Tēvs vēlas, lai mēs, Viņa bērni, augtu. Tādēļ Viņš mūs attīra. Bet šis attīrīšanas process reizēm var būt sāpīgs un grūts. Но то, что ничего не стоит – ничего не стоит. Cilvēks bieži saprot lietas vērtību tikai tad, kad to zaudē.
Tā tas ir arī manā dzīvē. Saistībā ar koronavīrusa pandēmiju man uz kādu laiku bija jāatgriežas Slovākijā. Pieņemot šo lēmumu, man bija ļoti grūti saglabāt mieru un pilnīgu paļāvību uz Dievu. Taču šī situācija man liek būt vēl vairāk pateicīgai un uzticīgai Dievam, ticot, ka pēc katras vētras, atspīdēs saule. Uz to es aicinu arī tevi, mīļais draugs/draudzene. Lūdzies, tici, un tu redzēsi brīnumus sevī un sev apkārt. Tad tu kļūsi līdzīgs namam, kas celts uz klints, un nekas tevi nespēs sagraut, ja tu būsi sevi nostiprinājis Jēzū Kristū. “Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ, ka tā pamati bija likti uz klints.” (Mt 7, 25)
Lai Kungs un Jaunava Marija tevi svētī un dāvā tev spēku!
Karīna, Slovākija
