“Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jes 55, 8-9).

Šis fragments no Jesaja grāmatas ir spēcīgi ierakstīts manā sirdī  kopš  to izlasīju pirmo reizi, un tas turpina mani pavadīt, līkumojot pa tiem ceļiem, kas reizēm šķiet, ka nav mani. Toties, paejot dažus soļus uz priekšu, ceļi, kas iesākumā nelikās mani, galu galā kļūst mani.

Esmu dzimusi katoļu ğimenē Latvijā un kristībās saņēmu vārdu Līga. 19 gadu vecumā devos pirmo reizi svētceļojumā uz Medžugorji. Biju jauniete ar lieliem sapņiem un ilgām attiecībā uz savu nākotni, bet pati svarīgākā apņemšanās man bija dzīvot saskaņā ar Kunga gribu. Arī Dievam ir laba humora izjūta, un reizēm Viņam patīk mūs nolikt dīvainās situācijās.

Tā kā svētceļojuma laikā mums nācās pavadīt vairākas stundas Krakovā, es,  laiku vilcinot, nosēdos baznīcā iepretim Jēzus žēlsirdības attēlam un uzsāku ar Viņu sarunu – stāstīju dažādas lietas un iztēlojos, ko Viņš man varētu atbildēt. Tā mūsu dialogs turpinājās, līdz kamēr man garām pagāja kāda klostermāsa. Es savās domās pateicos Jēzum par to, ka Viņš atsevišķas dvēseles sev aicina sekot tik īpašā veidā, un pēkšņi kā atbilde man sirdī uzplaiksnīja vārdi: “Arī tu esi aicināta!”

Kāds pārsteigums! Tūlīt pat pārtraucu šo sarunu: “Nē! Aicini mani, kur Tu gribi, tikai ne uz klosterdzīvi.” Pēc šī starpgadījuma viss mans svētceļojums bija sabojāts. Doma, ka varbūt tiešām  Kungs mani nākotnē aicinās uz konsekrētu dzīvi, mani nelika mierā. Medžugorjē uzrakstīju garu vēstuli Dievmātei un kā Mammai lūdzu, lai Viņa maina sava Dēla plānus, un lai Viņš man dod kādu citu aicinājumu. Mīļā Dievmāte noteikti smējās par šo manu vēstuli. Un smējās arī Jēzus.

Pirms došanās uz Medžugorji biju dzirdējusi, ka tur ir kāda īpaša kapeliņa – Miera Oāze. Vairāki cilvēki liecināja, ka šajā vietā saņēmuši atbildes uz sev svarīgiem dzīves jautājumiem. Cik man bija bail doties uz turieni!  Ja nu Kungs man tur saka, ka man jāstājas klosterī? Tomēr, ieejot iekšā, nekas īpašs nenotika. Tā kā kapeliņa bija ļoti skaista, tur labprāt atgriezos vairākas reizes.

Atgriežoties Latvijā, stingri apņēmos turpināt dzīvot saskaņa ar  Dievmāte vēstījumiem un Marija, Miera Karaliene, turpināja mani pavadīt manā atgriešanās ceļā.

6 gadus vēlāk, kad biju pabeigusi studijas un uzsākusi darba gaitas, mani nemitīgi mocīja jautājums: „Kāds tad ir mans aicinājums?“ Ja pirms 6 gadiem teicu kategorisku „nē“ konsekrētai dzīvei, tad tagad bija savādāk. Mani ļoti iedvesmoja sv.Franciska piemērs, mani iedvesmoja arī man pazīstamu klosterbrāļu un klostermāsu dzīves liecības, bet tai pašā laikā biju atvērta arī dibināt ğimeni. Vienīgi Kungs man nedeva nekādu konkrētu atbildi.

Manā 25 gadu dzimšanas dienā par manu tā gada svēto aizbildni izvēlējos sv.Džemmu Galgani. Tā kā viņa nomira 25 gadu vecumā, vēlējos, lai viņa mani pavada visu šo gadu un māca, kā būt svētai.  Pāris mēnešus vēlāk atkal braucu uz Medžugorji un tā kā man ļoti patika Miera Oāzes kapela, tur devos lūgties katru pēcpusdienu. Kādu dienu šajā kapelā piepeši mani pārņēma neparasta sajūta – es jutos… mājās! Es nezināju pilnīgi neko par Mariānisko Kopienu “Miera Oāze”, nedz par viņu dzīves veidu. Raudzījos uz brāļiem un māsām, kas ik pēc stundas nāca nomainīt viens otru Vissvētākā Sakramenta priekšā, un domāju – tie ir mani brāļi un māsas, šī ir mana kopiena, šeit ir manas mājas. Tomēr nejutos gatava atstāt visu (kas nozīmētu arī atstāt Latviju), lai stātos šajā kopienā.  Es vēlējos pārliecināties, ka tas, tiešām, ir Kungs, kas mani aicina, un nevis manas iedomas vai mirkļa emocijas. Tā es turpināju lūgties šajā nodomā vēl divus gadus, bet, jo vairāk gāja laiks uz priekšu, jo spēcīgāk manas domas un ilgas mani aicināja uz šo kopienu.

Lūdzos, lai saprastu, ko Kungs vēlas no manis. Devos uz 5 dienu klusuma rekolekcijām, no kurām vienu dienu vēlējos veltīt lūdzoties tieši par manu aicinājumu. Kungs mani pārsteidza jau no paša rīta. Tikko pamostoties un izejot laukā no manas ermitāžas, kurā atrados, manu acu priekšā pavērās visbrīnišķīgākais skats, ko es jebkad savā dzīvē biju redzējusi – ausa saule un lija ļoti smalks lietus, un manā priekšā no pļavas viena stūra līdz otram slējās koša varavīksne. Šis skaistums ilga tikai pāris minūtes, un no manas sirds pacēlās skaļa slavas dziesma. Kungs rada kaut ko tik skaistu uz tik īsu mirkli! Tikai es Viņam varu par to pateikties! Un šajā mirklī man bija skaidrs, ka man ir jābrauc uz šo kopienu un jāpārbauda, vai tas, kā viņi dzīvo, ir arī tas, ko vēlos es.

Tā nu es devos uz Itāliju, kur 1987.gadā arī tika dibināta Mariāniskā Kopiena „Miera Oāze“. Miera Oāze ir jaukta kopiena (brāļi un māsas kopā, atsevišķi brāļi ir arī prieteri), kontemplatīva kopiena, kuras misija ir lūgties par mieru Baznīcā un pasaulē. Tās dibināšanai liela loma bija notikumiem Medžugorjē – pirmie brāļi un māsas vēlējās dzīvot saskaņā ar Marijas, Miera Karalienes, vēstījumiem konsekrētas dzīves veidā.

Ierodoties Itālijā un iepazīstot kopienu, sapratu, ka šī kopiena ir tieši tas, pēc kā mana sirds ilgojas. Galu galā lēmums bija jāpieņem arī man pašai, un šoreiz, ar visu savu būtību, teicu Kungam: „Jā! Vēlos sevi pilnībā veltīt Tev, vēlos Tev ļaut sevi vadīt pa tiem ceļiem, pa kuriem Tu vēlies!“ Un sev par milzīgu pārsteigumu atklāju, ka viena no kopienas svētajām aizbildnēm ir tieši sv.Džemma Galgani un viņas aizbildniecībai ir uzticēti māsu aicinājumi.

Lūk, jau būs pagājuši gandrīz desmit gadi kopš esmu šajā kopienā, un esmu laimīga. Šobrīd Tā Kunga ceļi mani ir aizveduši uz Kamerūnu, kas arī ir kļuvusi mana zeme. Mūsu dzīve ir īsa kā varavīksne saullēkta gaismā, bet, kad mēs to veltījam mūsu Radītājam, tā kļūst kā neparasts brīnums Viņa rokās.

m. Līga Marija Frančeska no Jēzus Caurdurtās Sirds, CMOP