Dievmātes, Miera Karalienes vēstījums 2021. gada 25.jūlijā
“Mīļie bērni! Es jūs aicinu būt par lūgšanu visiem tiem, kuri nelūdzas. Bērniņi, ar savu dzīvi lieciniet par prieku, ka esat mani, un Dievs atbildēs uz jūsu lūgšanām un dāvās jums mieru šajā nemierpilnajā pasaulē, kur valda lepnība un savtīgums. Bērniņi, esiet dāsni, esiet manas mīlestības mīlestība, lai pagāni justu, ka jūs esat mani, un atgrieztos pie manas Bezvainīgās Sirds. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Pagājušā mēneša vēstījumā, kad atzīmējām Vissvētākās jaunavas Marijas parādīšanās Medžugorjē 40 gadu jubileju, Viņa mums atklāja, par ko priecājas Viņas Sirds. Dievmāte priecājas par ikkatru sirdi, kas atvērta Viņas Bezvainīgajai Sirdij un aicinājumiem, kurus Tā pauž visus šos gadus. Māte priecājas par Sava bērna labklājību un vēl tam vislabāko.
Dievmāte mūs ne vien sauc par saviem bērniem, bet kā mūsu īstenā garīgā Māte vēl mums vislabāko – mūsu sirds pārveidošanos, kas mūs aizvedīs pie tikšanās ar Dievu un dzīves viņā.
Arī jūlija vēstījumā mēs redzam, kā Dievmāte nepagurstoši norāda mums uz drošo ceļu, kas ved uz dzīvību. Tas ir šaurs un īss. Tikai nedaudzi to izvēlas. Šo ceļu atrod tie, kam ir atvērtas sirdis un ausis, – kas klausās un atsaucas mūsu Debesu Mātes aicinājumiem.
Viņa mūs aicina uz lūgšanu. Bet lūgšanas ceļš ir grūts un prasa daudz. Pāvests Francisks š.g. 12. maija kopējā audiencē teica: ”Kad mēs vēlamies jebko izlūgt no Dieva, mums jābūt gataviem cīņai lūgšanas laikā. Gadās, ka mēs lūdzamies par mums nepieciešamo žēlastību, bet darām to gļēvi, necīnoties. Par svarīgām lietām tā nelūdzas.”
Evaņģēlijs vēsta, ka Jēzus lūgšanā prata priecāties garā, Viņš lūdzās: “Es godāju Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, …” (Lk 10, 21). Bet Jēzus lūdzās arī Ģetzemanes pārbaudījumu laikā, lūdzot Tēvu: “…lai šis biķeris iet man secen” (Mt 26, 39) — “Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē” (Lk 22, 44).
Lūgšana nav formula, nav maģisks rituāls, lūgšana ir patiesas attiecības ar Dievu. Jēzus pēc pieredzes zināja, ka Tēvs dzird Viņa lūgšanas.Tomēr Debesu Tēvs neatbrīvoja Dēlu no rūgtā ciešanu kausa – kaunpilnās nāves uz krusta. Neraugoties uz to, Jēzus lūdz: “Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!”
Arī mums ir sava lūgšanu pieredze, lūgšanas, kas, kā mums liekas, nav sadzirdētas, vai arī mums šķiet, ka Dievs uz lūgšanu atbildējis citādi, nekā esam iedomājušies.
Lūgšana nav Dieva pakļaušana mūsu gribai, tieši pretēji – Dievs vienmēr ir Visvarenais, Visgudrākais, Visneizzināmākais Dievs, Kas cilvēkiem atklājies kā Želsirdīgais Tēvs.
Un tādēļ Viņš neatbild uz mūsu lūgšanu, jo Viņš, neapšaubāmi, gatavo mums kaut ko daudz brīnišķīgāku un svarīgāku salīdzinājumā ar to, par ko esam sapņojuši un lūguši.
“Cilvēka daļa uz zemes ir kalpa darbs, un viņa dienas ir kā strādnieka dienas,” saka Ījabs. Lūgšana ir sava veida cīņa. Tā, pirmām kārtām, ir cīņa ar mūsu gribu, kas pretojas Dieva gribai un Viņa kārtībai. Lūgšana ir mūsu gribas sagatavošana tam, lai Dieva gribu pieņemtu kā savu. Mūsu brīvā griba pretojas visam mūžīgajam, garīgajam un dievišķajam, bet mūsu sirds un dvēsele alkst pēc Dieva.
Tādēļ mums jābūt stipriem un pastāvīgiem, mēs nedrīkstam ļaut šaubām un kārdinājumiem salauzt mūsu ticību. Visi lūgšanu skolotāji māca un runā par to, ka lūgšana nepavisam nav viegla, bet tas ir vienīgais veids, kā satikt Dievu, bet Dievmāte kā Māte mūs uzstājīgi vēlas vest pie Kunga.
Svētais Antons, abats, arī piedzīvojis sūrus pārbaudījumus, kuros uzzinājis, cik grūta var būt lūgšana. Svētais Atanāzijs, vientuļnieks, apraksta vienu no sliktākajiem mirkļiem savā dzīvē, kad viņš bija apmēram 35 gadus vecs – šajā vecumā daudzi piedzīvo krīzi. Svētais Antons pārbaudījumu laikā prata noturēties un, kad beidzot viņa sirdī atgriezās miers, viņš vērsās pie Kunga, gandrīz pārmetot: “Kungs, kur Tu biji? Kādēļ Tu nenāci uzreiz, lai pieliktu punktu manām ciešanām?” Jēzus tam atbildēja: “Antonij, Es biju tev blakus, bet gaidīju, lai redzētu, kā tu cīnies.” Nereti lūgšana kļūst par kauju. Svētais Nikolajs Gripps teicis: “Dievs zina, kā lūgšanai piešķirt tādu struktūru, it kā jūs gatavotos dejai – un tajā pašā laikā kaujai.”
Lai Dievmāte mūs vada pa to ceļu, kuru veikusi Pati, arī tad, ja mums tas šķiet šaurs un īss! Jo mēs zinām, ka šis ceļš ved uz dzīves pilnību, ko dāvā Dievs.
Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, tu savā Sirdī glabāji un pārdomāji visus vārdus un notikumus, ko piedzīvoji kopā ar Jēzu. Māci mums pastāvību un neatlaidību lūgšanas un ticības ceļā. Tu ne visu saprati, bet ticēji, un tieši tādēļ tu esi svētīta: tu ticēji līdz galam, līdz tava Dēla krustam un nāvei. Golgātas kalnā tu no jauna teici “Jā” Debesu Tēvam, veroties uz savu Dēlu un ciešot kopā ar Viņu. Tur, krusta pakājē, no Jēzus rokām pieņemot mīļoto mācekli un kopā ar viņa arī visus mūs, tu kļuvi par mūsu Māti. Lūdzies kopā ar mums un par mums, lai mēs saglabātu uzticību Dievam šajā pasaulē un ar savu dzīvi liecinātu par Viņu – Dievu, Kas ir mīlestība, Dievu, Kas atkal un atkal no jauna dāvina sevi ikvienam cilvēkam, kas vēlas Viņu pieņemt un atdzimt Viņa spēkā jaunai dzīvei Kristū. Āmen.
Ļubo Kurtovičs OFM
