Slava Jēzum un Marijai!

Mani sauc Simona, man ir 29 gadi, es esmu no Slovākijas. Kopš šī gada janvāra es dzīvoju Medžugorjē, kopienā “Marijas Gaisma”. Es esmu dzimusi kristīgā ģimenē, kur tika praktizēta tradicionālā ticība. Man ir brālis un divas māsas.

Man ir iedzimta redzes pataloģija, piedzimstot redzēju tikai daļēji. Tādēļ es mācījos skolā neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem. Tajā laikā nebija citas iespējas. Skola bija tālu no mājām, tādēļ jau no septiņu gadu vecuma es dzīvoju internātā. Tikai vēlāk es sapratu, ka vieta, kur atradās mana skola, bija īpašā veidā saistīta ar Dievmāti. Es tik ļoti sajutu Jaunavas Marijas klātbūtni, it kā viņa būtu mani adoptējusi. Internātā es biju nošķirta no vecākiem, mani vadīja un audzināja Dievmāte. Viņa bieži mani atbalstīja un mierināja brīžos, kad es skumu pēc ģimenes. Viņa man mācīja katru svētdienu doties uz baznīcu.

Vidusskolā es mācījos kopā ar veseliem bērniem un ātri ievēroju atšķirību mūsu starpā. Vecākajās klasēs es bieži dzirdēju par Medžugorji. Kaut kas mani iedvesmoja turp doties. Es krāju naudu, atliekot no savas stipendijas, un man tas izdevās.

Medžugorjē es sajutu dziļu mieru, Dievmātes klātbūtni un viņas mīlestību.

Kad es iestājos universitātē, lai apgūtu svešvalodas, es ievēroju, ka, lai paveiktu dažādas lietas, man ir nepieciešams vairāk laika nekā citiem.

Sākumā mani tas uztrauca, bet pēc tam Jēzus un Marija sāka man mācīt to, ka svarīgi ir tikai tas, ko viņi par to domā. Es sapratu, ka viņi ir ar mani apmierināti. Tad arī es sāku uz visu skatīties savādāk.

Tieši tad es ievēroju, ka Jaunava Marija mani ir atvedusi pie Jēzus un sākusi veidot manas attiecības ar Viņu.

Kādā vasarā es sajutu, ka man atkal jābrauc uz Medžugorji, un jāpaliek tur ilgāku laiku.

Es uzrakstīju vēstuli kopienai “Marijas Gaisma” un atbraucu pieredzes apmaiņā. Kopienā dzīvo saskaņā ar Dievmātes vēstījumiem un viss, kas tiek darīts, tiek darīts viņas nodomos. Kopiena dod iespēju jauniešiem iedziļināties Dievmātes skolā un tajā pašā laikā meklēt savu aicinājumu.

Man patika dzīvot kopā ar jauniešiem no citām valstīm, iepazīt vienam otru, sazināties, kopā lūgties, kalpot un iepazīt Jēzu. Es iemīlēju ceļu, pa kuru mūs ved Dievmāte saskaņā ar viņas vēstījumiem.

Pēc mēneša es atgriezos mājās un centos dzīvot tā, kā iemācījos dzīvot kopienā.

Kādā no vēstījumiem Dievmāte saka: “Mīļie bērni, es aicinu jūs iemīlēt Vissvētāko Sakramentu.” Tas notika arī ar mani. Es iemīlēju Jēzu Euharistijā un vairs nespēju eksistēt bez Viņa. Es, nežēlojot savus spēkus, braucu uz tuvējām pilsētām, kur bija pieejama Vissvētākā Sakramenta adorācija.

Katru gadu vasaras brīvlaikā es braucu uz Medžugorji un paliku šeit vienu mēnesi. 2016. gadā es absolvēju rakstiskās un mutiskās tulkošanas fakultāti, kur apguvu tulkošanu no angļu un krievu valodām.

Es pabeidzu studijas un nolēmu kalpot Kungam ar savām svešvalodu zināšanām. Tad Kungs mani pakļāva smagam pārbaudījumam. Es pilnībā zaudēju redzi un vairs nespēju neko redzēt.

Kungs ļāva man piedzīvot, garīgu cīņu, bailes, satraukumu, garīgu tumsu. Es no visa spēka centos piedot Dievam un sev savu neuzticību Viņam. Tieši tad es sapratu to, cik mana ticība ir vāja. Tas, ko es piedzīvoju līdz tam brīdim, nebija pietiekoši.

Taču, ja Viņš to nebūtu pieļāvis, es nekad neiepazītu Viņu kā savu vienīgo Dievu, kas dod mieru prieku un jēgu manai dzīvei.

Mana ģimene un draugi bija kopā ar mani šajā pārbaudījumā, bet es zināju, ka neviens no viņiem man nespēj dot ticību, to spēj vienīgi Viņš – mans Kungs.

Dieva Māte mani iedvesmoja lasīt Dieva Vārdu, kā Viņa mūs uz to aicina savos vēstījumos. Bija lietas, ko es nesapratu, reizēm man tas likās garlaicīgi un es neredzēju tam jēgu. Taču šajā smagajā pārbaudījumā man nebija citas izvēles. Es vienkārši lasīju un lasīju, un pagāja ilgs laiks līdz Dieva Vārds pieskārās manai sirdij un to uzrunāja.

Grūtos brīžos es atkārtoju Dieva Vārdu savā sirdī, gāju gulēt un modos kopā ar to. Dieva Vārds sāka mainīt manu sirdi, un pēc pāris mēnešiem es spēju piedot Dievam, ka Viņš pieļāva to, ka es pilnībā zaudēju redzi, es pieņēmu to ar prieku.

Es ieguvu prieku un visa jēgu tajā, ka visas savas ciešanas veltīju Dievmātes nodomos. Es sapratu, ka mēs bieži grēkojam ar savām acīm un katrs orgāns ir Dieva dāvana, un mēs būsim atbildīgi par to, vai mēs to apgaismojam. Un es atbildēšu par to, kā es izmantoju savu mēli, ausis un citus orgānus.

Dievmāte saka, ka krusts būs mūsu prieks, ja mēs to pieņemsim. Es varu liecināt, ka tas tiešām tā ir. Mēs to nespējam paveikt paši. Mēs to varam pieņemt tikai tad, ja Kungs mums dāvā šādu žēlastību.

Paralēli tam, ka sāku pamazām pierast pie tā, ka nespēju redzēt, es sāku kalpot Kungam, izmantojot apgūtās svešvalodas.

Šo gadu es nolēmu upurēt Dievmātes nodomos un pavadīt to šeit Medžugorjē,  “Marijas Gaisma” kopienā. Es uzlūkoju to ne kā upuri, bet kā svētību, ko man dāvā Dievmāte manai izaugsmei un iespējai atgriezties. Un tā kā visu, ko mēs darām, mēs darām Viņas nodomos, tas aptvers visu pasauli un katra cilvēka sirdi, jo katram no mums ir sava vieta Viņas nodomos.

Jaunava Marija mani vada. Man viņa ir Māte, kura ne tikai lutina mani, bet arī māca un ir prasīga. Es pieņemu viņas audzināšanu, jo zinu, ka tā mani aizvedīs uz Debesīm.

Es vēlos atbalstīt visus, kam ir kādas nepilnības, un pateikt, ka mūsu prieks nav atkarīgs no mūsu nepilnībām. Mans prieks ir atkarīgs no manām attiecībām ar Kungu, no tā, cik ļoti es ļauju Kungam būt manam priekam. Man prieku nespēj dāvāt tas, ko es redzu, jo tas viss ir pārejošs. Vien Kungs ir mūžīgs, un tikai uz viņu es varu paļauties. Protams, ja es ieraudzīšu kaut ko skaistu, tas mani mierinās, taču pēc dažām minūtēm es to aizmirsīšu.

Es esmu atkarīga no citu cilvēku palīdzības, bet es ne tik ļoti paļaujos uz cilvēkiem, jo viņi ir tādi paši kā es: viņi ir nepastāvīgi, viņi nespēj sniegt garantijas un arī es to nespēju. Es cenšos paļauties uz to Kungu, jo Viņš vienmēr man dod to, kas man ir vajadzīgs, un vienmēr man dāvā to cilvēku, kurš man ir vajadzīgs tieši šajā brīdī. Atskatoties uz savu dzīvi, es redzu, ka Viņš to dara visu manu dzīvi, tādēļ es nešaubos par Viņu.

Es vēlos savu liecību noslēgt ar 120. psalma vārdiem: “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes nāks man palīdzība? Man palīdzība nāk no Kunga, kas radīja debesis un zemi.”

Nesīsim Dieva Vārdu mūsu sirdīs, kā to vēlas Dievmāte, un lai Viņš ir mūsu palīgs un aizstāvis.

Simona, Slovākija