MEDŽUGORJĒ TIKA ATZĪMĒTA TĒVA SLAVKO BARBARIČA 21. NĀVES GADADIENA

2021. gada 24. novembrī Medžugorjē tika atzīmēta tēva Slavko Barbariča 21. nāves gadadiena. Dienas laikā tika organizēti divi gājieni uz tēva Slavko kapa vietu – viens no viņa dzimtās pilsētas Dragičinas, bet otrs no Čitlukas vidusskolas, kas ir nosaukta Slavko Barbariča vārdā. Vidusskola atzīmēja šo gadadienu ar procesiju.

Tēvs Slavko nomira šajā dienā pirms 21 gada, pēcpusdienā, pēc Krusta ceļa lūgšanas Krusta kalnā (Križevac). Tāpēc arī šogad 24. novembrī mēs lūdzām Krusta ceļu Krusta kalnā, bet plkst.18 Medžugorjē Sv. Jēkaba baznīcā notika tēvam Slavko Barbaričam veltīta Svētā Mise, kuru vadīja Hercegovinas franciskāņu provinces provinciālis t. Miļenko Šteko, koncelebrējot Medžugorjes draudzes priesterim t. Marinko Šakotam un vēl 22 priesteriem.

Atsaucoties uz Svētās Mises lasījumiem, t. Miļenko Šteko homīlijā runāja arī par tēva Slavko Barbariča dzīvi un darbiem.

Sapņojot nomodā, tēvs Slavko raudzījās uz tēliem, kas bija iegravēti viņa prātā, galvā, sirdī, elpā, viņa dzīvē. Viņam piemita vēlme mainīt daudzas lietas, padarīt tās Dievam tīkamākas un pārvērst cilvēku mājvietas par lūgšanu namiem. Bieži vien viņš juta, ka tam ceļā stāv ne mazums vadītāju, visu veidu rakstu mācītāju un tautas vadoņu. Tie gribēja būt noteicēji pār laiku un notikumiem, uzvelt nastas uz citu pleciem, tajā pašā laikā nepakustinot ne mazo pirkstiņu, lai kaut ko sasniegtu paši.

Neskatoties uz to, tēvs Slavko nemitīgi turpināja iesākto. Viņš ļāva sevi ieraut citu skumjās un dvēseles sāpēs, to cilvēku postā un pagrimumā, kurus bija sagrāvis netikums, atkarības, naids, šķelšanās, trūkums. Tēvs Slavko neuzskatīja nevienu cilvēku par zudušu un nevienu cīņu par zaudētu. Ikviens cilvēks ir jāapskauj, jāglābj un jāizmitina. Ikviena cīņa pret ļaunumu un slikto cilvēkā ir jāuzvar ar Dieva palīdzību un ar Dievmātes starpniecību”, sacīja priesteris Miļenko Šteko un piebilda, ka tēvs Slavko bija “glābšanas riņķis bezgala daudzajiem slīkstošajiem”.

”Viņi satvēra tēvu Slavko aiz viņa habita stērbeles, drudžaini satvēra viņa roku un izplūda asarās. Un viņš tikai kārtoja lietas savā dvēselē un griezās pie Dievmātes pēc palīdzības, dziļā dievbijībā lūdzot rožukroni. Viņš savā Ciānā uzņēma jauniešus, kas pulcējās no visas pasaules šeit notiekošajos jauniešu festivālos. Viņš atkarīgos kolonnās veda pie Žēlsirdīgā Tēva, sniedza viņiem patvērumu, mierinājumu un palīdzēja tiem atgriezties dzīvē. Viņš atdeva Mātes mīlestības ciematu visvājākajiem, tikko dzimušajiem. Viņš dāvāja patvērumu ģimenes siltumam un drošībai”, sacīja priesteris Miļenko, kurš savā homīlijā nodēvēja tēvu Slavko par lūgšanu cilvēku, kurš “vislabāk jutās ceļos, Vissvētākā Sakramenta priekšā”.

“Pēc lūgšanas tēvs Slavko pilnībā atvēra acis, dvēseli, sirdi. Un saprata šī vīrieša, šīs sievietes, šī precētā vīra vajadzību, viņš skaidri redzēja ievainoto bērnu, viņa vajadzību. Viņš jau no tālienes varēja nojaust izmisumu un postu, kas pilnībā aptumšoja cilvēku acis, kas patiesībā bija tikai viņu grēka pieķēdētās dvēseles logi. Tur bija jāveic atbrīvošana. Un to tēvs Slavko arī darīja! Nenogurstoši, pakāpienu pa pakāpienam, allaž ar siltumu un maigumu. Tā bija dzīve, kas vairs neizšķīra laiku, jo krēsla un rītausma viņu sagaidīja sveicienā. Un tā dienu no dienas, līdz viņš pirms 21 gada devās mūžībā,” savā homīlijā par godu tēva Slavko Barbariča nāves 21.gadadienai sacīja Hercegovinas franciskāņu provinces provinciālis tēvs Miljenko Šteko. (FOTO).

Avots: medjugorje.hr

Read Previous

LŪGŠANU UN GAVĒŅA SEMINĀRS

Read Next

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2021.gada 25.novembrī