2022. gada maijā norisinājās “Klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijas”, kurās piedalījās dalībnieki no Lietuvas, Ukrainas un Krievijas.

Semināra sākumā lektors t. Marinko Šakota norādīja, cik svarīgi garīgajā dzīvē ir atjaunot attiecības ar Svēto Garu un to, ka tas ir pamats mūsu dvēseles pieaugšanai un virzīšanās pareizajā virzienā… Viena no dalībniecēm dalījās ar to, ka: “Konferences un lūgšanas laikā, kad visi kopā lūdza Svēto Garu, es sapratu, cik ļoti manā dzīvē pietrūkst dzīvu attiecību ar Viņu. Man ir ļoti dziļas attiecības ar Jēzu un Dievmāti, kas kļūst vēl dziļākas, bet Svētais Gars vienmēr it kā stāvējis malā, un es sapratu, ka tieši šobrīd Viņš man ir vajadzīgs un var man palīdzēt. Man tas bija ļoti spēcīgs brīdis – es sapratu, kurā virzienā man ir jāvirzās… Tāpat svarīga pieredze man bija ieaicināt Mariju situācijās, kurās es atpazīstu to, kāds gars darbojas. Tajā man palīdzēja vārdi: “Tur, kur ir Marija, tur vienmēr ir Svētais Gars.” Visvairāk semināra laikā mani uzrunāja mana personīgā pacietība: fizisks vājums un pārbaudījumi kā gavēņa sekas, ko izdzīvoju rekolekcju laikā, bet es saņēmu spēku turpināt un pieņemt šo pacietību tieši Krusta ceļa laikā, ko gāju kopā ar grupu Križevaca kalnā. Tur es dzirdēju vārdus par to, cik Dievmātei svarīgs ir pacietības upuris, kas vienots ar Jēzus pacietību.”

Semināra tēmas bija svarīgas un aktuālas daudziem dalībniekiem. T. Marinko Šakota uzsvēta to, cik svarīgi ir būt uzmanīgam pret to, ko mēs uzņemam savā sirdī, jo tā ir tā barība, kas baro mūsu dvēseli un mūs ietekmē.

Semināra tēmā par krusta pieņemšanu kāda dalībniece atrada zāles savai dvēselei, saprotot to, ka šī pieņemšana dod patiesu brīvību viņas sirdij. “…seminārā, manā sirdī atgriezās miers un prieks. Šeit es sapratu, ka varu atjaunot mīlestību pret savu vīru, jo viņš ir mans vistuvākais cilvēks, mūsu mājas baznīcā viņš reprezentē Jēzu. Seminārā es ieraudzīju, ka neprotu viņu mīlēt. Atgriežos mājās ar domu, ka man ir vairāk jāstrādā pie savas sirds: vairāk delikātuma, vairāk sapratnes un to cilvēku pieņemšanas, kuri ir man blakus.”

Kāds no priesteriem, kurš piedalījās šajās rekolekcijās, atzīmēja: “Semināra laikā es sapratu, ka visa mana problēma ir ielikta rāmī, ko sauc par mīlestību. Visvairāk mani uzrunāja vārdi: “Tur, kur nav mīlestības, nav dzīvības…” Šajā brīdī es no jauna atklāju Jēzu kā mīlestību; un es sapratu, ka bieži bez mīlestības es esmu kā farizejs – nosodu un nepieņemu citus… Atgriežos mājās, lai pēc iespējas vairāk pielūgtu Vissvētāko Sakramentu – patiesu mīlestību!”

Dalībniece no Lietuvas dalījās: “Šī brauciena laikā manī radās vēlme visu šo braucienu, visas lūgšanas un Komūniju veltīt Dievmātei, lai piepildās viņas nodomi, un izteikt viņai lielu pateicību, jo viņa man ļoti palīdzēja. Tāpat apmēram 3 gadus es lūdzos Rožukroni, Dievmātes nodomos.”

Dalībniece no Krievijas ieradās šeit lielās sāpēs un skumjās: “Kara dēļ mana sirds tika dziļi ievainota. Mans galvenais nodoms bija par kara beigšanu. Jau pirmajās semināra dienās piedzīvoju dzīvu Dieva un Marijas mīlestību. Es sajutu, kā satraukuma un pārdzīvojumu vietā mana dvēsele tika piepildīta ar svētīgu miera un cerības balzāmu, ar ko es atgriežos mājās…”

Ar lielu pateicību var atzīmēt to, kā semināra laikā dienu no dienas mainījās tā dalībnieki, sākumā skumju, ievainojumu, satraukuma, sāpju un asaru pilni, bet ar katru dienu viņu sejas arvien vairāk piepildīja miers, gaisma un cerība. Semināra noslēgumā visi dalībnieki atzīmēja to, ka tas, kas sākumā viņus šķīra – valoda, kultūras un liturģiskā rita atšķirības, noslēgumā bija tas, kas grupu apvienoja vienā lielā ģimenē.