Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2022. gada 25. jūnijā:
“Mīļie bērni! Es priecājos kopā ar jums un jums pateicos par ikvienu upuri un lūgšanu, kuru esat veltījuši manos nodomos. Bērniņi, neaizmirstiet, ka jūs esat svarīgi manā cilvēces glābšanas plānā. Atgriezieties pie Dieva un lūgšanas, lai Svētais Gars darbotos jūsos un ar jūsu starpniecību. Bērniņi, es esmu ar jums arī šajās dienās, kad sātans cīnās par karu un ienaidu. Šķelšanās ir spēcīga, un ļaunais darbojas cilvēkā kā nekad agrāk. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Maija vēstījumā Jaunava Marija saka paldies par katru no mums, bet šajā vēstījumā viņa pateicas par katru upuri un lūgšanu, ko mēs esam veltījuši viņas nodomos. Daudzas reizes Dievmāte mums ir teikusi: “Man ir vajadzīgas jūsu lūgšanas un upuri… Mīļie bērni, palīdziet man, lai es varētu palīdzēt jums.” Cik lielā mērā mēs sevi atdodam viņai, Bezvainīgajai, tik lielā mērā Viņa atdos sevi mums. Tās ir dzīvas attiecības, sevis atdošana un dāvāšana.
Dieva un Dievmātes acīs mēs esam svarīgi un dārgi. Viņa mūs pieņem un mīl tādus, kādi mēs esam un to apstiprina neskaitāmos vēstījumos.
Viena no visdziļākajām cilvēka sirds vajadzībām – vajadzība būt pieņemtam. Katra cilvēciska būtne vēlas, lai viņu novērtē, vēlas būt pieņemta tāda, kāda tā ir. Nekas tik negatīvi neietekmē cilvēku, kā atraidījuma pieredze. Ja mūs nepieņem, mūsos kaut kas salūzt, mēs jūtamies ievainoti un ierobežoti.
Nevēlams bērns ir ievainots pašā savas esības sirdī. Skolēns, kurš nejūt, ka skolotājs viņu pieņem, nemācīsies. Cilvēks, kurš nejūtas pieņemts darba kolēģu vidū, saskarsies ar dažādām grūtībām. Dzīve bez pieņemšanas ir dzīve, kurā nav apmierināta cilvēka pamatvajadzība.
Ir kāda pārbaudīta patiesība: tas, kurš zina, ka Dievs viņu pilnībā pieņem, tas var arī pilnībā pieņemt sevi. Kad mēs jūtam, ka Dievs mūs pieņem un mīl, neskatoties un visām mūsu vājībām un kritieniem, tad mēs varam pieņemt arī sevi.
Kā stāstīja kāds cilvēks: “Es gadiem ilgi biju nervozs. Es biju nospiests, satraukts un egoistisks. Un visi man teica, ka man ir jāmainās. Arī es to teicu un viņiem piekritu, un vēlējos mainīties, bet vienkārši to nespēju, lai arī kā necenstos. Vissmagāk man bija tas, ka arī mans labākais draugs, tāpat kā visi citi, uzskatīja, ka man ir jāmainās. Es sajutu bezspēcību. Reiz viņš man teica: “Nemainies. Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi.” Tas bija balzāms manām ausīm: “Nemainies, nemainies, mīlu tevi tādu, kāds tu esi.” Es atslābinājos, kļuvu dzīvāks. Un pēkšņi mainījos. Tagad es saprotu, ka es nespēju neko mainīt, līdz atradu cilvēku, kurš mani mīl neatkarīgi no tā, vai es mainīšos, vai nē.
Dievs mūs patiešām mīl un pieņem. Šeit, Medžugorjē, caur sava Dēla māti, kur jau 41 gadu skan balss un aicinājums uz svētumu un mīlestību, kam mums ir jāatveras, lai mēs ar mīlestību varētu darīt to, uz ko mūs aicina Dievmāte.
Mūsu Debesu Mātei ir vajadzīgas mūsu sirdis, kas atveras un tic. Mums ir vajadzīga pieredze, kad mūs mīl, lai mēs mīlestībā varētu lūgties un pienest upurus viņas nodomos. Viņa redz, kā pasaulē darbojas ļaunums. Viņa redz, kā sātans maldina cilvēkus, tos nodala, sāk karus un sēj naidu.
Bet beigu beigās uzvarēs Dievs un visi tie, kas turpina iet pa to ceļu, pa kuru mūs ved Jaunava Marija. Beigās uzvarēs viņas mātes sirds.
Lūgšana: Jaunava Marija, tu tik daudzas reizes mums teici: “Es esmu jūsu māte, es jūs mīlu, es esmu ar jums, nebīstieties!” Pienesam tev, Marija, visus ievainotos, visus cietušos, visus, kas izjūt ļaunuma un kara sekas. Mēs vēlamies turpināt iet pa lūgšanas, upuru un atteikšanās ceļu, uz ko tu mūs aicini visus šos parādīšanās gadus. Paldies tev, māt, par tavu mātes pacietību un mērķtiecību. Caur lūgšanu mēs vēlamies tuvoties Tev, bet tu ved mūs pie sava Dēla Jēzus. Kam gan vēl, ja ne tev, vislabāk zināt mūsu ceļus, pa kuriem šeit uz zemes staigāji arī tu! Tu iepazini, kas ir bēdas, mierini visus bēdu pārņemtos. Tavu sirdi, Marija, caurdūra sāpju zobens, mierini visus sērojošos un ievainotos. Nenovērsies no mums, izlūdz mums nelokāmību mūsu svētuma ceļā, vienīgi kurā mēs varam iepazīt prieka pilnību un dzīves jēgu. Amen.
t. Ļubo Kurtovičs OFM
