Kungs man atklāja… Kad es uzrunāju Jēzu, vienmēr ieņēmu lūdzēja lomu: dod man to, dari tā, dari tā, dari šitā. Adorācijā es sajutu, ka ir jāveido dialogs. Es iedomājos, ja ar mani kopā būtu cilvēks, kurš man visu laiku prasītu: “Dod man, dod man!” es nespētu ar viņu ilgi sarunāties.

Šeit es sajutu spēcīgu aizsardzību, spēcīgu apstiprinājumu tam, ka Kungs vienmēr ir kopā ar mani, ka Viņš mani stiprina, un tas mani pildīja ar prieku. Un vēl, kad lekcijā runāja par lūgšanu, es sapratu, ka darīju nepareizi, ka pieļāvu savas vājības, ka biju slinka. Es izjutu dziļu kauna sajūtu un aizskrēju pie priestera uz grēksūdzi. Pēc tam es sapratu, ka tā, kā bija manā dzīvē, vairs nebūs.

Vienmēr, kad atbraucu uz Medžugorji, es visas raizes un rūpes atstāju šeit un aizbraucu no šejienes brīvs no tā visa. Šoreiz es atbraucu uz šejieni un atstāju visu to grūtumu, ko atvedu, bet paņemu sev līdzi kaut ko vairāk. Šoreiz Dievs man atklāja, ka man pašam ir jāsāk strādāt ar sevi, ir jāsadarbojas ar Dievu, Viņš visu manā vietā neizdarīs.

Šeit es sajutu ļoti dziļu mieru. Man tas ir kā piemērs tam, kādam ir jābūt cilvēkam. Es ņemšu šo mieru sev līdzi. Es centīšos to nepazaudēt. Esmu ļoti pateicīga par visu.

Kādā vakarā savā sirdī es sajutu īpašu mieru. Man tā ir liela dāvana. Es neatceros, kad pēdējo reizi izjutu tādu mieru, un nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi esmu smējusies. Man tie ir brīnumi. Paldies!

Manu sirdi ļoti uzrunāja lekcijas. Īpaši lekcija par Mariju, par Viņas vērību pret citiem. Šajā brīdī es sapratu, cik ļoti man vēl jāaug garīgi. Patika tas, ka nav jāizvēlas, kam palīdzēt, bet ir jāpalīdz visiem. Un skaista saikne ar Dieva Vārdu, būt vērīgai pret Dieva Vārdu.

Kad es dzirdēju stāstu par svētceļojumu uz Medžugorji, tad es ieraudzīju visu savu dzīvi, visu, ko biju mācījusies, visu, uz ko skatījos. Es vēlējos līdzināties tam, ko biju idealizējusi savā dzīvē. Secināju, ka vienaldzība ne tikai rada vientulību, bet tā rada arī atstumtību, ar ko cīnos vēl joprojām. Pēc tam es dzirdēju tādus vārdus: kad jūtos atstumta, tad cenšos darīt visu, lai nejustu šo atstumtību, darīt kaut ko īpašu. Kad daru kaut ko īpašu, tādā veidā es augu un jūtos labi. Es jutos liela, bet savā dvēselē dzirdēju šos vārdus: tev nav jābūt ne sliktai, ne labai, ne īpašai, tev vienkārši ir jābūt kopā ar Jēzu. Mani uzrunāja sprediķis par Mariju, par līdzināšanos Viņai, par to, ka Viņa nekad neliks vilties. Bībelē Viņa ir svarīga, bet ļoti nemanāma. Arī es vēlos mācīties no Marijas būt Dieva atspulgs, nebūt lielai, lai citi varētu sasildīties Dieva apskāvienos, ko Dievs liek manās rokās un manā sirdī. Šeit es saņēmu ļoti daudz mīlestības. Nebija sajūtas, ka es esmu atstumta. Kad es kāpu Krusta kalnā, es kalnā nesu visu to, kas bija manā sirdī. Kad es uzkāpu kalnā, es sajutu tādu Dieva varenību, Dieva mīlestību! Es sapratu, ka Jēzus ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā un mīl mani bez robežām.

Klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekciju dalībnieki no Latvijas
(2022. g. 26.-28. oktobris, Medžugorje)