Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2023. gada 25. martā:
“Mīļie bērni! Lai šis laiks jums ir lūgšanas laiks.”
Šis vienkāršais un īsais Dievmātes vēstījums mums šķiet neparasts ar savu lakoniskumu: mums ierastāki ir vēstījumi no vairākām frāzēm, šoreiz viņa runā ļoti īsi. Šo vēstījumu var skaidrot dažādi, lai gan viņas aicinājums uz lūgšanu kā dzīves nepieciešamību ir saglabājies visu parādīšanās gadu laikā.
Mēs visi zinām, ka lūgšana ir vajadzīga un Dievs var mums dot tikai to, ko mēs Viņam lūdzam. Tajā pašā laikā par lūgšanu var runāt daudz, bet viena lieta ir runāt, bet cita — lūgties. Tā var runāt par ēdienu un klausīties kāda cita spriedumos par to, bet, ja mēs paši neēdam, tad paliekam izsalkuši. Tāpat ir ar lūgšanu.
Visi lūgšanu skolotāji piekrīt, ka lūgšana nav nekas tāds, kas notiek pats no sevis. Lūgšana ir piepūle, lēmums un pastāvība. Lūgšanā lielākā problēma ir koncentrēšanās, un to ir vieglāk sasniegt, ja cilvēks ir uzticīgs lūgšanu disciplīnai un izdodas iekšēji būt nomodā. Šo iekšējo modrību nevar iegūt bez piepūles un ne dažu dienu laikā, tomēr tas ir pareizais ceļš un evaņģēlija bauslis: “…vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt.” (Lk 18,1)
Mūsu gars līdzinās dzirnavām – maļ to, kas tajā iekļūst, tādēļ svarīgi to barot ar veselīgu barību. Tāpat, lai uzņemtu, apgūtu lūgšanu vārdus un ar tiem identificētos, prātam ir nepieciešama atkārtošana. Viena no šādām atkārtošanas lūgšanām ir Rožukroņa lūgšana. Ir vēl citas: piemēram, tuksnešu tēvi atkārtoja frāzi: “Dievs, nāc man palīgā! Kungs, steidzies man palīgā!” Bet austrumu mūki dod priekšroku evaņģēlija vārdiem: “Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku!”
Lūgšana ir dzīve, tā ir mūsu dvēseles elpa. Mēs nespējam dzīvot bez elpošanas, bez gaisa, tāpat arī bez lūgšanas mēs esam garīgi miruši. Elpošana ir ļoti svarīga un māca mums vienu eksistenciālu patiesību: atdot mēs varam tikai, ja paši esam kaut ko saņēmuši. Izelpot mēs varam tikai tad, ja pirms tam esam ieelpojuši. Lūgšana mūs vieno ar Dievu, kas ir dzīvības avots.
Dienas gaitā atradīsim brīdi, lai savā dvēselē “ieelpotu” Jēzu ar vārdiem: “Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls…”, pēc tam ar vārdiem, “apžēlojies par mani, grēcinieku,” “izelpotu”, un ar šiem vārdiem izrautu no sevis jebkādu satraukumu, vainas apziņu, grēku un bailes. Tā mēs savā dzīvē varam piedzīvot Kristus žēlsirdības spēku un Viņa tuvumu.
Dievmātes kā mātes vēlēšanās ir vest mūs pie dzīvības avota – Dieva. Palīdzēsim viņai ar savu lūgšanu, savu neatlaidību lūgšanā, lai varētu pārpilnībā piedzīvot to mieru, brīvību un veselību, ko Dievs vēlas mums dāvāt ar savas debesu mātes Marijas aizbildniecību.
Lūgšana: Jaunava Marija, tu esi svētīta, jo ticēji. Iemāci mūs nest, glabāt un pārdomāt Dieva Vārdu savā sirdī, kā to prati tu. Debesu Tēva vārdam tu dāvāji ne tikai savu miesu, bet arī sirdi, dvēseli un visu sevi. Tu neatkāpies no ticības un cerības ceļa līdz pat Golgātai, kad tumsa apņēma zemi un cilvēku sirdis. Savā sirdī tu saglabāji ticības un cerības gaismu. Aizbildini par mums, īpaši brīžos, kad mūs piemeklē pārbaudījumu un tumsas brīži mūsu dzīvē. Esi māte, žēlastības pilnā, mums un visiem tiem, kas piedzīvo grūtus dzīves brīžus. Lai viņi sajūt tavu tuvumu un tavu mātes aizbildniecību. Ved mūs pie augšāmcelšanās gaismas, lai arī mēs būtu tava Dēla Jēzus uzvaras pār grēku, sātanu un nāvi līdzdalībnieki. Amen.
t. Ļubo Kurtovičs OFM
