Sveicu jūs, dārgie jaunieši, mani sauc māsa Jūlija, es piedzimu mazā ciematiņā ar nosaukumu Ozornoje Kazahstānas ziemeļos. Mans aicinājuma stāsts ir ļoti vienkāršs un ir tiešā veidā saistīts ar Mariju, Miera Karalieni. Ciematiņu, kurā piedzimu, bija dibinājuši ticīgi katoļi, kas 1936. gadā bija deportēti no Rietumukrainas. Viens no Staļina režīma noziegumiem pret cilvēci bija tautu masveida izvešana no PSRS pierobežas reģioniem. 70 tūkstoši vāciešu un poļu tika deportēti uz Ziemeļkazahstānas tuksnešainajām stepēm. Mani radinieki dzīvoja Žitomiras apgabalā Ukrainā, pie viņiem atnāca, pateica, ka viņus pārvedīs uz Kazahstānu, lai visi no rīta ir gatavi, un līdzi var ņemt visu, ko vēlas. Iedomājieties, jauna ģimene, vienam bērnam 5 gadi, otrs tikko piedzimis, un ir ātri jāsagatavojas, viss jāpamet – mīļās mājas, radi un darbs – un jābrauc uz kaut kādu Kazahstānu? Viņi līdz galam nesaprata, kas notiek.

Ceļš bija ļoti ilgs un nogurdinošs. Cilvēkus veda lopu vagonos, izlaida kailā stepē, bija ļoti baisi – bezgalīga kaila stepe, ne koku, ne ēku, tikai zāle līdz viduklim, kas radīja ūdens virsmas iespaidu. Viena no sievietēm skaļi vaimanāja: “Kungs, kur gan mēs dzīvosim, šeit taču visur ir ūdens!” Ģimenes izmitināja teltīs, 5-6 ģimenes vienā. Sāka celt sev mājas, no būvmateriāliem bija tikai augsne, ūdens un zāle. No salmiem un māla veidoja ķieģeļus un cēla zemnīcas. Cilvēki ieradās jūnijā, līdz ziemas sākumam vajadzēja uzcelt mājas. Līdz ziemas sākumam bija uzceltas 2 rindas šādu māju, katrā mitinājās 3-4 ģimenes (15-20 cilvēki). Ziemā bija ļoti smagi, ziemas bija ļoti baras, līdz -40 grādiem, nebija ne ogļu, ne malkas kurināšanai, kurināja ar vērmelēm (zāli). Apģērbs nebija pietiekoši silts Kazahstānas klimatam, tādēļ bija augsta mirstība, dienā mira 5-12 cilvēki, un pārsvarā tie bija bērni. Reizēm atbrauca kazaki. Cilvēki mainīja savu apģērbu pret maizi un būvmateriāliem. Viņi dzīvoja Kazahstānā un bija pilnvērtīgi šīs zemes iedzīvotāji. Viņi nekad nedarīja pāri iebraucējiem, bet gan vēlējās kaut kā palīdzēt. Labsirdība, viesmīlība, atsaucība ir kazaku tautas nacionālās iezīmes.

Represēto piemiņai Volinskas kalnā tika uzcelts krusts, uz kura tika iegravēti vārdi “Slava Dievam, pateicība cilvēkiem, Debesu valstība mocekļiem, pateicība Kazahstānas iedzīvotājiem, labklājība Kazahstānai”. Visvērtīgākās lietas, ko cilvēki atveda sev līdzi, bija ikonas un lūgšanu grāmatas. Manai vecmāmiņai grāmatas glabājās skaisti izšūtā sedziņā, un mēs zinājām, ka viņai tas ir kaut kas ļoti dārgs. Cilvēkiem aizliedza lūgties, centās uzspiest ideoloģiju, ka Dieva nav.

Naktī aiz aizvērtām durvīm un logiem pēc smagas darba dienas cilvēki pulcējās uz lūgšanu. Lūdzās rožukroni, lūdza Dievu un Dieva Māti, lai izdzīvotu šajās bezgalīgajās stepēs. Dievs atbildēja viņu lūgšanām, 1941. gada martā sākās agrs pavasaris un brīnumainā kārtā izveidojās ezers 6 km x 6 km. Parādījās zivis, kas izglāba cilvēkus no bada. Zivju bija tik daudz, ka tās varēja ķert ar rokām, un šīs zivis izglāba cilvēkus. Ticīgajiem tā bija zīme, ka Dieva Māte atbildēja uz lūgšanu. Šīs zivis veda pārdot, tās ķēra bļodām un sālīja mucās. Viss bija zivis. Zivju skaits bija milzīgs, brauca arī no citām vietām, pat no vistālākajiem Kazahstānas nostūriem. Cilvēki dzīvoja lielās bailēs, naktī atbrauca melna piltuve, cilvēkus aizveda un neviens viņus vairs neredzēja.

Paņēma ļoti daudz vīriešu, dažus kā tautas ienaidniekus nošāva Petropavlovskā, bet citus aizveda aiz Urāla un uz Sibīriju. Katru dienu bija jāiet atzīmēties, viņi atradās zem komandantūras, bez atļaujas nevarēja iziet no ciema robežām. Valdība no Ukrainas atsūtīja divus poļu valodas skolotājus, bet cilvēki baidījās mācīties. To, kurš nodziedāja poļu dziesmu, naktī paņēma un aizveda, un vairāk neviens viņu neredzēja. Sākot ar 1955. g. slepus brauca priesteri, naktī kristīja, laulāja, pieņēma grēksūdzes, tas viss notika slepeni. Jāzeps Kučinskis, Vladislavs Bukovinskis — priesteri, kuri daudzus gadus cieta par Dieva vārda sludināšanu nometnēs. Cilvēki paši nolēma celt baznīcu, atrada vietu un paši izraka pamatus. 1990. gada martā saņēma atļauju no Maskavas.

Cēla paši, kā mācēja, nesa ķieģeļus, maisīja cementu, arhitekta nebija. Viņi vērsās pie Polijas bīskapa ar lūgumu nosūtīt viņiem priesteri. Kad ieradās mūsu priesteris, baznīca bija uzcelta līdz pusei. Vēlējāmies, lai baznīca būtu veltīta Fatimas Dievmātei, bet pēc tam saņēmām vēstuli no kāda priestera Vācijā, kurš piedāvāja uzdāvināt Dieva Mātes statuju ar lūgumu, lai šo baznīcu veltītu Miera Karalienei. Tādā veidā Miera Karalienes statuja nonāca Ozornoje.

Tā atlidoja no Vācijas lidmašīnā, par Medžugorji tad neviens vēl nebija dzirdējis, tikai pēc tam, kad kad draudzes prāvests bija svētceļojumā Medžugorjē, viņš ievēroja šo līdzību. 1994. gadā Miera Karalieni pasludināja par Kazahstānas aizbildni, bet 95. Ozornoje Jans Pāvels Lenga Miera Karalienei veltīja Kazahstānu un Ziemeļāziju. Tagad šī vieta ir Kazahstānas nacionālā svētnīca. Brauc daudz svētceļnieku, lai tur lūgtos. Vēl kāda šīs vietas īpatnība ir nepārtrauktās pielūgsmes altāris “Kazahstānas zvaigzne”.

Tas ir īpaši māksliniecisks Mariuša Drapikovska darbs. Altāra centrālajā daļā, kas kalpo kā monstrance, ir Jaunavas Marijas attēls, kas rokās tur Bērniņu Jēzu, kura vietā atrodas Hostija. Cilvēki nāk un brauc uz svētnīcu, lai būtu Dieva klātbūtnē. Ciemata iedzīvotāji, neskatoties uz darbu un ikdienas rūpēm, atstāja visu, lai atrastu laiku lūgšanai. Tā ir kā maza oāze stepē, kur cilvēki atrod Dievu. Jūs redzat, kā ciešanu, bada un nāves vieta ir kļuvusi par lielas žēlastības vietu. Marija īpašā veidā rūpējas par vājajiem un neaizsargātajiem. Šobrīd Ozornoje dzīvo jau piektā imigrantu paaudze, mūsu sirdīs dzīvo atmiņas par 1936. gada smagajiem notikumiem.

Kad man bija kādi 5 gadi, es sāku iet uz baznīcu. Kā maza meitene, es biju pārsteigta par šīs statujas skaistumu, man patika vienkārši skatīties uz Mariju, man likās, ka arī viņa skatās uz mani, un no viņas klātbūtnes es savā sirdī jutu mieru. Piedalīties Misē bija garlaicīgi, reizēm Mise bija poļu valodā un es neko nesapratu, nācu tāpēc, ka mamma mani veda sev līdzi. 1993. gadā pie mums atbrauca priesteris, Sanktpēterburgas garīgā semināra rektors t. Pjērs Demulens, ar Dieva Mātes aicinājuma ikonu. Tā bija viņa dāvana mūsu baznīcai Ozornoje, ar lūgumu, lai mēs lūgtos par jauniem aicinājumiem. Mēs ar man pazīstamu meiteni šo lūgumu uztvērām ļoti nopietni un sākām lūgties Dievmātes litāniju par jauniem aicinājumiem, stāvot uz ceļiem ikonas priekšā. Mēs lūdzāmies par citiem, ne par sevi, bet Dievs aicināja mūs. Es saņēmu aicinājumu uz Svētību kopienu, un Tatjana – pie Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas māsām, kas kalpoja pie mums Ozornoje. Tagad, kad reizēm satiekamies, to atceramies ar smaidu.

1999. gadā pie mums sāka notikt jauniešu tikšanās. No visas Kazahstānas brauca jaunieši, lai piedalītos šajās garīgajās dienās. Piecu dienu garumā bija konferences, 12 km garš svētceļojums līdz krustam kalnā, slavēšana, grēksūdze, lūgšanu vakari. Un tieši lūgšanu vakarā Dievs ļāva man saprast, ka Viņš mani aicina. Tika piedāvāts izvēlēties savu aicinājumu šobrīd, uz lapiņām bija uzzīmēti aicinājumu simboli. Piemēram, gredzeni – laulība, sirds – klosterība un krusts — priesterība. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis. Vissvētākais Sakraments uz altāra, skaistas garīgās dziesmas, un es gāju, lai izvēlētos, protams, laulības, jo biju ļoti iemīlējusies kādā puisī. Bet kādā brīdī uzlūkoju Vissvētāko Sakramentu un pēc tam redzēju raudošas meitenes, kuras bija izvēlējušās klosterību, un devos viņu virzienā. Es sajutu, ka Viņš mani mīl ļoti stipri, un šī mīlestība ir atšķirīga un nelīdzinās tai, ko izjutu pret puisi. Man bija bail, bet, tajā pašā laikā, manu sirdi piepildīja prieks. Es sāku raudāt un teicu Dievam: “Jā!” Es sapratu, ka šajā brīdī sabrūk mani dzīves plāni un nebūs vairs tā, kā es vēlos. Es zināju, ka man būs problēmas ar vecākiem, bet es biju laimīga! Tad man bija 14 gadi.

Dzīve kopā ar Dievu un īpaši klostera dzīve ir avantūra. Katra diena ir tik ļoti atšķirīga no iepriekšējās. Cik daudz skaistu brīžu Dievs mums ļauj piedzīvot! Es esmu Viņam pateicīga par manu aicinājumu, par maniem brāļiem un māsām Svētību kopienā un par visiem priekiem un asarām manā dzīvē. Es zinu, ka Viņš izvēlējās šīs pasaules neprātīgo un vājo no maza ciematiņa. Pēc skolas es iestājos medicīnas koledžā, Dievs tik ļoti par visu rūpējās, ka atveda mani uz manu kopienu. Pirmajā gadā es tur dzīvoju kā studente un mācījos, vēlāk sāku klosterības ceļu. Vēl vēlos pateikt jums dažus vārdus. Dievs tik ļoti mīl katru no jums, atcerieties, ka jūs esat Viņa dārgums, jūs esat Viņa mīļotie bērni, un tikai kopā ar Viņu jūs atradīsiet patiesu laimi. Es to piedzīvoju savā dzīvē…