Man viss sākās apmēram pirms septiņiem gadiem, kad manās rokās nonāca ikona ar uzrakstu: “Ja vien jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka!” Šie vārdi mani tik ļoti aizskāra, ka vakaros es bieži to ņēmu un raudāju, tāpēc ka pat neapzināti man ļoti bija vajadzīga tāda mīlestība. Mani audzināja mamma viena pati, un, kad es redzēju laba tēva piemēru, es bieži nevarēju valdīt asaras. Diemžēl tad es nezināju, ka man ir Debesu Tēvs, mans labais Kungs, kurš tik ļoti mani mīl. Mans priekšstats par Dievu bija tāds, ka Viņš ir kaut kur tālu aiz mākoņiem un, iespējams, kādreiz sadzirdēs manu lūgšanu, bet es neievēroju, cik daudz brīnumu manā dzīvē patiesībā bija Viņa roku darbs…
Kad es sēdos autobusā uz Medžugorji, asaras plūda straumēm. Es raudāju bez apstājas līdz trešajā dienā nolēmu aiziet uz savu pirmo patieso grēksūdzi, un tad visas sāpes, ko nēsāju savā sirdī, pārgāja. Es biju laimīga un priecājos kā vēl nekad savā dzīvē. Tad es iepazinos tuvāk ar Mariju, ar Rožukroņa lūgšanu un man likās, ka tagad manā dzīvē viss būs labi…
Tajā laikā man jau bija brīnišķīgs vīrs un meita, un drīz mēs saņēmām labu ziņu: es gaidīju vēl vienu bērniņu. Bet diemžēl mēs viņu zaudējām. Neaprakstāmas fiziskas un garīgas sāpes un jautājums, kas atkārtojās neskaitāmas reizes: “Kāpēc, Dievs, kāpēc?” plosīja dvēseli. Mierinājuma meklējumos es atbraucu uz Medžugorji. Kad es nometos ceļos Jaunavas Marijas statujas priekšā pie baznīcas, asaras plūda straumēm, un tad manam plecam pieskārās nepazīstama sieviete un angliski teica: “Neraudi! Neraudi! Izstiep rokas un lūdzies!”
Šie vārdi iespiedās manā atmiņā uz visiem laikiem un ir man kā balsts īpaši grūtos dzīves brīžos. Pamazām sāpes norima. Es turpināju braukt uz Medžugorji, atgriežoties šeit jau kā mājās. Bet drīz pēc viena no braucieniem es saņēmu briesmīgu diagnozi – onkoloģija, agresīva forma. To dzirdēt bija ļoti sāpīgi, tomēr atmiņā vienmēr palika vārdi, ko, kā es ticu, ar tās sievietes lūpām pateica Jaunava Marija: “Neraudi! Izstiep rokas un lūdzies!” Ārstēšana notika 500 kilometru attālumā no manas pilsētas, uz kurieni es katru nedēļu pati braucu ar vilcienu. Arī uz operāciju vajadzēja braukt vienai, jo mans vīrs strādāja ārzemēs… lai gan nē, es nebiju viena: rokās man vienmēr bija rožukronis un sajūta, ka ar mani ir Kungs. Atskatoties atpakaļ, es redzu, visu slimības laiku mani aiz rokas veda Vissvētākā Jaunava, Dievmāte. Ārstēšanās laikā es centos neizlaist nevienu Svēto Misi, vienmēr pieņēmu Vissvētāko Sakramentu. Un es jutu, ka bieži grēksūdzes laikā Jēzus mani mierināja, deva spēku turpināt. Es vēlos pateikties Kungam par priesterības dāvanu – tā ir liela žēlastība no Kunga mums šeit uz zemes. Uz katra soļa Jēzus darbojās caur priesteru rokām, kuri uzklausīja un viesa cerību.
Katru reizi, atgriežoties ar vilcienu no ārstēšanas, es satiku dažādus cilvēkus, un, pat esot ar tādu diagnozi, reizēm jutos laimīgāka nekā viņi. Diemžēl tie bija tie, kuri vēl nepazina Dieva mīlestību…
Tiklīdz beidzās mana pēdējā sistēma, es atkal braucu mājās uz Medžugorji. Man šī vieta ir skola, kur Dieva Māte māca, norāda uz kļūdām un ved pie Jēzus. Katrs mans brauciens šurp ir mērķtiecīgs. Galvenais – atvērt savu sirdi, uzticēties Mammai un klausīties, un viņa tevi vadīs caur Dieva Vārdu, priesteru sprediķiem, patiesu grēksūdzi, cilvēkiem, kurus satiksi, un pat caur vēja pūsmu, saules gaismu, ūdens šalkoņu… Kad tu atbrauc šurp, tev nesākas viegla un bezrūpīga dzīve, bet, lai arī kas notiktu, tu zināsi, ka tu neesi viena, viens, blakus ir mīlošais Kungs un Vissvētākā Jaunava Marija.
Medžugorjē Marija māca mūs mīlēt un norāda, ka patiesu mīlestību mēs varam atrast tikai Jēzū.
Nataļja, Ukraina
