No 3. līdz 8. martam Medžugorjē norisinājās Gavēņa, lūgšanas un klusuma rekolekcijas ukraiņu grupai. Tās vadīja vietējie franciskāņu tēvi kādā īpašā, tam paredzētā vietā – “Miera namā”. Svētceļnieki pavada laiku klusumā, gavēnī un lūgšanā, daudz uzmanīgāk ieklausoties Dieva Vārdā un Viņa gribā attiecībā katram uz sevi. Medžugorjē šīs rekolekcijas dēvē par semināru. Dalāmies ar jums ar dažu šī semināra dalībnieku liecībām.

Man Medžugorje un gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārs ir kā Tabora kalns. Man dvēselē iespiedās vārdi: “Sava atgriešanās ir jāizdzīvo.” Es sapratu, ka vēl līdz galam neesmu izdzīvojusi savu atgriešanos, bet jau gribēju atgriest visu pasauli. Šeit es arī apzinājos, ka man ir vienkārši jābūt un jāpieņem tas, ka Kungs ir atnācis manis dēļ. Šeit, seminārā, es satiku Dieva mīlestību un redzēju, kā Dievs darbojās manā sirdī. Adorācijas laikā mani ļoti saviļņoja vārdi, ka Kungs šajā vistīrākajā Maizē, Euharistijā, uztur visu pasauli. Es sapratu, ka tādā veidā Viņš vienmēr uzturēja manu dzīvi. Tagad es savā sirdī jūtu pateicību un apzinos, ka Dieva mīlestība ir reāla. (Ļiļa)

Es pirmo reizi biju šajā gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārā. Man tas bija kā tuksnesis, kurā es satiku Jēzu. Atceros lekciju par Sīmaņa satikšanos ar Jēzu, kad Sīmanis ielaiž Jēzu savā dzīvē, savā laivā. Apmēram tāpat arī es vairāku dienu garumā centos ielaist Jēzu savā dzīvē, dziļāk ielūkoties savā sirdī un ieraudzīt, kur vēl man pie tās ir jāstrādā. Semināra kulminācija bija tas, ka es aizgāju uz grēksūdzi un pēc grēksūdzes piedzīvoju dziļu Dieva žēlsirdību, sajutu Viņa klātbūtni. (Nikolajs)

Uz semināru braucu iztukšotā stāvoklī – kā fiziskā, tā arī garīgā. Semināra laikā es centos saprast, kur un kā virzīties savā dzīvē. Un es sapratu, ka mana dzīve un sirds šobrīd ir ļoti lielā haosā. Es lūdzu Dievu, lai Viņš darbojas manā dzīvē, bet saprotu, ka haosā Viņš darboties nevar. Šī gavēņa laikā es daudz ko atklāju. Piemēram to, ka man ir jāsakārto sava dzīve. Brīdī, kad teicu Dievam: “Sakārto manu sirdi, dzīvi,” es sapratu, ka neļauju sevi mīlēt, nelaižu mīlestību un arī Dievu savā sirdī. Es daudziem stāstīju par Dieva mīlestību, bet pati līdz galam to nejutu nekad. Es sapratu, ka patiesībā vienkārši nelaidu Dievu savā sirdī. (Kristīna)

Es ļoti vēlējos nokļūt šajā seminārā. Tajā es satikos ar savu bezspēcību, iemācījos to atdot Dievam. Visvairāk mani saviļņoja adorācijas laikā pateiktie vārdi: “Jēzu, es esmu šeit.” Tos es atkārtoju vienmēr, kad atnācu uz adorāciju: “Es atnācu uz tikšanos ar Tevi, lai būtu tuvāk Tev un darītu visu to, kas mani satuvinātu ar Tevi, un lai nomirtu viss tas, kas mani attālina no Tevis, un es varētu augšāmcelties kopā ar Tevi.” Izdzīvojot semināru, es pieņēmu lēmumu vēl dziļāk iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mani. (Ļiļa)

Dievs tiešām nāk klusumā, es to izjutu. Varbūt kādam šeit bija ģenerālā grēksūdze, bet man bija pirmā ģenerālā pateicība par visu dzīvi. Tēvs-lektors teica, ka ir jāatgriežas pašā sākumā. Un Kungs man sāka rādīt tādus vienkāršus un spilgtus mirkļus, piepildītus ar manu tuvāko mīlestību. Paldies Dievam par katru cilvēku, jo mirkļus rada cilvēki. (Irina)

Semināra sākumā es teicu, ka esmu ļoti nogurusi dzīvot un vēlētos sajust, ka arī mani kāds mīl. Šajā seminārā Dievs man atklāja, cik daudz cilvēku mani mīl, tikai es ne vienmēr protu pieņemt šo mīlestību. Vēlos dalīties ar tādu liecību. Mans dēls dzīvo tālu no manis, un mūsu saziņa notiek ar īsziņu starpniecību: es rakstu un viņš reizēm atbild. Sazvanāmies ļoti reti. Reiz vakarā es biju netālu no telefona un redzu, ka zvana dēls. Paceļot klausuli, sāku jautāt, kas noticis. Viņš atbildēja, ka nekas, viņš tikai gribēja pajautāt, kā man klājas. Kad es pateicu, ka mīlu viņu, dzirdēju atbildi, ka viņš mani mīl vēl stiprāk. Semināra laikā Kungs man rādīja tos brīžus, kad es piedzīvoju mīlestību un tiku mīlēta. Viņš ļāva tos piedzīvot no jauna. (Svetlana)

Izdzīvot Lielā gavēņa laiku šeit, šajā seminārā, tā ir iespēja iet dziļumā. Lekcijās visvairāk uzrunāja vārdi, ka katra Lielā gavēņa beigās ir augšāmcelšanās un paralēles, kas tika savilktas ar sv. Franciska, Transitus, pāreju. Ja mēs dzīvojam dzīvi kopā ar Kungu, tuvu Viņam, tad, lai arī cik ciešanu un pārbaudījumu nebūtu, pārejas laikā mūs gaida brīnišķīga satikšanās ar Tēvu. (Violetta)

Medžugorjē es esmu bijusi daudz reižu, bet gavēņa seminārā – pirmo reizi. Es negribēju braukt, braucu tikai pēc man tuvu cilvēku ieteikuma. Domāju, ka visu zinu, visu esmu redzējusi, visu esmu dzirdējusi un daru gandrīz visu no tā, ko māca Dievmātes skolā. Es teicu, kādēļ man vajadzīgs šis seminārs? Kad atbraucu, es ļoti dusmojos un domāju, ka no dusmām vienkārši pārplīsīšu. Es uzreiz nolēmu, ka neko nedarīšu: negavēšu, nelūgšos. Nelasīšu Svētos Rakstus, neiešu pat uz adorāciju. Vienkārši sēdēšu savā istabā – tik ļoti mani viss kaitināja. Bet Dievs darbojās savā veidā. Pirmajā dienā adorācijas laikā sarunā ar Dievu es uzdevu jautājumu: “Kas es esmu? Es pati sevi nepazīstu. Kāpēc pretojos, kāpēc esmu dusmīga?” Atbildi saņēmu caur Svētajiem Rakstiem, ka es, tāpat kā Jona, vienkārši bēgu no visa. Un ka šis “Miera nams” – māja, kur notika rekolekcijas, ir tā pati zivs man. Šajā laikā es sapratu, pie kā man ir jāstrādā: pie pazemības un lepnības. Ja vēlos būt kādam paraugs, vispirms pats sev, ģimenei, citiem, tad man ir jāsamierinās un jāpieņem Dieva griba. (Romana)