Mani sauc Nedežda. Man ir 18 gadi. Es esmu no Kirgiztānas. Es vēlos dalīties savos iespaidos par Jauniešu festivālu Medžugorjē.

Kad es dzirdēju par Jauniešu festivālu, es domāju, ka tie būs vienkārši svētki: dejas, dziesmas… Bet es pat nevarēju iedomāties, ka viss būs tik pārsteidzoši un brīnišķīgi. Es šeit biju pirmo reizi, un, dod Dievs, lai kaut kad nākotnē būtu tāda iespēja atbraukt vēlreiz. Man šeit patika viss. Kad es biju Medžugorjē, dvēsele priecājās un bija tik mierīgi, pavisam savādāk nekā mājās. Kad es lūdzos, es raudāju, kad biju pie grēksūdzes, raudāju. Šajā svētajā vietā attīrījās dvēsele. Kad es pirmo reizi kāpu Podbrdo kalnā, man bija grūti.

Domāju, ka nespēšu un pusceļā apstāšos, bet man izdevās. Kad es uzkāpu līdz galam un ieraudzīju Jaunavas Marijas statuju, manu ķermeni pārņēma trīsas, bet pēc tam kļuva tik mierīgi, ka es aizmirsu savas problēmas. Medžugorjē mēs satikām daudz atsaucīgu un labu cilvēku, kuri mums palīdzēja. Man bija tik patīkami ar viņiem kontaktēties. Tā ir pavisam cita pasaule. Kad mēs kāpām Krusta kalnā, bija tādas emocijas, ka tās nav iespējams izteikt vārdos. Mājās, Kirgiztānā, man gandrīz nebija vēlēšanās iet uz baznīcu. Dzīvoju bez Kunga. Bet pēc tam, kad apmeklēju šo svēto vietu, es vēlējos dzīvot kopā ar Kungu Dievu.

Es nekad nepratu lūgties ar sirdi. Agrāk tie bija tikai vārdi, bet pēc Medžugrjes es iemācījos to darīt no visas sirds. Es vēlos arī turpmāk nest šo mazo liesmiņu savā sirdī, lai “aizdegtu” citus cilvēkus, kuru liesmas ir izdzisušas un viņi ir pārstājuši ticēt Jaunavai Marijai un mūsu Kungam Jēzum Kristum. Vēl es vēlos pateikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kuri mums palīdzēja atbraukt uz šo svēto vietu.