ES ESMU VAJADZĪGS DIEVMĀTEI

Dārgie Medžugorjes draugi!

Es esmu tēvs Ditmars Zaifferts, esmu dzimis Vācijā, bet jau 22 gadus strādāju savā otrajā dzimtenē – Krievijā. Kad es sāku savu misiju Krievijā, es biju entuziasma pilns. Es pie sevis domāju, ka Marijas Bezvainīgās Sirds triumfs jau ir sācies. Arī cilvēkiem bija interesanti, viņi bija zinkārīgi, un katru gadu uz mūsu draudzi nāca jauni ticīgie. Viena gada laikā es veicu 40 kristības. Laika gaitā situācija ir nedaudz mainījusies. Pirmatnējā eiforija pārgāja, visi nomierinājās. Katoļi ir maz atpazīstami Krievijas sabiedrībā. Mēs esam izzūdošais mazākums, kas nespēlē gandrīz nekādu lomu. Ar to reizēm ir grūti samierināties, un rodas jautājums: “Vai tam vispār ir jēga?” Nepieciešams daudz spēka, lai turpinātu peldēt pret straumi. Kur rodas spēks? Visļaunāk ir tad, kad mēs zaudējam prieku savā ticībā.

Pirms piecpadsmit gadiem es izņēmu no savas draudzes televizoru un sāku katru dienu pagodināt Vissvētāko Sakramentu. Tieši tad es pienesu Kungam visas savas bailes. Reizēm es vienkārši runāju ar Viņu par visu, kas mani satrauc. Es lūdzos par mūsu cilvēkiem un veltīju viņus Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Tas ir tikpat svarīgi, kā aktīvs darbs. Cilvēki atver savas sirdis, kad mēs lūdzamies par viņiem. Viņš dzird un atbild man. Bet no rīta katru dienu cenšos veltīt sevi, savus tuvos, savu draudzi un savu tautu Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Mūsu emocijas ne vienmēr ir mūsu draugi. Bet, ja es visu ielieku Marijas sirdī, tad viņa var visu vērst par labu.

Ir vēl kāds balsts manā garīgajā dzīvē: mani regulārie braucieni uz Medžugorji. Man tā vienmēr ir liela žēlastība, kas mani atbalsta manā misionāra aicinājumā. Īpaši Medžugorjē es jūtu, kā Dievmāte mani ņem aiz rokas un ved sev līdzi. Katru reizi viņa man dāvā brīnumainas satikšanās un pārdzīvojumus, kas stiprina mani manā priesterībā. Šogad es biju kopā ar draugu. Un mēs visu darījām kopā. Kādā brīdī es sajutos nedaudz lieks, jo visi viņu pazina.

Man tas bija sāpīgs brīdis. Un tajā brīdī kāds jauns cilvēks lūdza man iespēju izsūdzēt grēkus. Viņš prakstiski izsūdzēja visas savas dzīves grēkus. Mēs runājām gandrīz 2 stundas. Pēc tam uz grēksūdzi atnāca jauna sieviete no Dienvidamerikas. Viņa aizgāja ar prieka asarām acīs. Tajā brīdī es sajutu, kā Dievmāte atved pie manis cilvēkus, lai es varētu viņiem palīdzēt. Medžugorjē Dievmāte man parādīja, cik ļoti es esmu vajadzīgs viņai un cilvēkiem. Tas mani piepilda ar lielu prieku manā aicinājumā un pateicību Marijai. Es zinu, ka viņa neaicina ideālus cilvēkus, bet katru cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar viņa stiprajām un vājajām pusēm. Dievmātei es neesmu “maiņas monēta”, viņa mani aicināja, jo pazīst mani un uzticas man.

t. Ditmars Zaifferts

Read Previous

33 GARĪGO VINGRINĀJUMU NOSLĒGUMS

Read Next

ES JŪS MUDINU UZ LŪGŠANU UN ATGRIEŠANOS