Dievmātes, Miera Karalienes, 2024. gada 25. oktobra vēstījums
“Mīļie bērni! Šajā laikā, kad jūs svinat Visu svēto dienu, lūdziet viņu aizbildniecību un aizlūgumus, lai tādējādi vienotībā ar viņiem jūs rastu mieru. Lai svētie ir jūsu aizbildņi un piemērs, tā ka jūs līdzinātos viņiem un dzīvotu svēti. Es esmu ar jums un Dieva priekšā aizlūdzu par ikvienu no jums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

Vissvētākā Jaunava Marija vairākkārt mūs aicināja sekot līdzi svēto dzīvēm. Lūk, ko viņa mums sacīja 1987. gada 25. jūlija vēstījumā: “Šodien, mīļie bērni, es lūdzu, lai jūs pieņemtu svētuma ceļu. Es mīlu jūs un tādēļ ilgojos, lai jūs būtu svēti.” 1988. gada 25. aprīļa vēstījumā viņa sacīja: “Mīļie bērni! Dievs ilgojas jūs darīt svētus, tādēļ Viņš jūs aicina caur mani, jūsu Debesu Māti, lai jūs visā pilnībā atdotos Dievam.” 2004. gada 25. oktobra vēstījumā Dievmāte saka: “Sekojiet svēto dzīves piemēram, lai viņi būtu jums pamudinājums un skolotāji svētuma ceļā.”

Jaunava Marija mums rāda, kādam vajadzētu būt svētuma ideālam. Lai arī cik vienkārši mums no pirmā acu uzmetiena varētu šķist viņas vēstījumi, tie no mums prasa pilnīgu atdošanos un uzticību Dievam. Svētums – tas ir mūsu ceļš un ideāls, uz ko mūs aicina Debesu Māte. Būt svētam nozīmē būt vienkāršam, brīvam un laimīgam. Patiesībā tas paredz visu to ilgu piepildījumu, ko Dievs ir ielicis mūsu sirdīs.

Svēto dzīves apraksti ir visbrīnišķīgākie “romāni”. Ja kāds ir lasījis kaut viena svētā biogrāfiju, tad sapratīs, kāpēc. Tajos ir visi elementi, kas pievelk lasītāju. Tajos mums ir iespēja atklāt sevi, mēs tiecamies uz mērķi, pārvaram grūtības, lai sasniegtu šo mērķi. Tajos mēs varam sastapt mīlestību un ciešanas… Un vairāk nekā jebkurā citā romānā, šo cilvēku dzīves aprakstos ir paša Dieva noslēpums, kurš mums ir atklājies Jēzū Kristū. Mēs zinām, ka svētais Ignācijs no Lojolas piedzīvoja atgriešanos, lasot svēto biogrāfijas. Zinām arī svētās Terēzes Benediktas no Krusta liecību, kura, meklējot patiesību, to atrada Dievā. Reiz, atrodoties savu draugu bibliotēkā, viņa uzdūrās svētās Terēzes no Avilas autobiogrāfiju. Izlasot to vienā elpas vilcienā, viņa sev sacīja: “Tā ir patiesība.”

Pat pēc nāves svētie nepārstāj darboties, pamudināt un uzrunāt dvēseles, jo viņu uzmanība joprojām ir vērsta uz mūžību un dzīvo Dievu.

Mēs zinām, ka svētos uztver kā neparastus un nedaudz dīvainus cilvēkus. Kad mēs kādu nosaucam par svētu, tad iedomājamies viņu tik ļoti taisnīgu, godīgu, tikumīgu un dievbijīgu, ka no vienas puses tas mūsos izsauc cieņu un apbrīnu, no otras – neapzināti atgrūž mūs no viņiem.

Svēto attēlus liek uz altāra. Viņu godam veido skulptūras, svin Svētās Mises. Ticīgie vēršas pie viņiem ar lūgšanām, pagodina viņu attēlus, lūdz viņu aizbildniecību. Vieni svētie ir laba darba aizbildņi, otri – ceļojumu, trešie – slimo, vieni aizbildina par bērniem, citi – par īpašumu, vieni – par ražu, citi – par laulību, ģimeni, vieni – par tautu labklājību, citi – par saskaņu starp cilvēkiem, par garīgi slimiem utt. Viss tas noved pie pārliecības, ka svētie ir dievišķas, neparastas būtnes. Viņi it kā nepieder mums, it kā nav dzīvojuši uz šīs zemes un viņiem nav nekāda sakara ar mūsu šīs zemes dzīvi. Tāpēc diemžēl svētie kļuva par pretstatu tam, ko paredzēja viņu kanonizācija.

Baznīca tomēr vēlējās sniegt cilvēkiem piemēru, kā mēs visi varam kļūt svēti, nevis tikai lūgt svētajiem par sīkām šīs zemes vajadzībām. Ir radušās nesaskaņas, un tāpēc ir maza iespēja, ka svētie kļūs par paraugu, kam centīsies sekot visi cilvēki. Svētie mums šķiet neaizsniedzami. Viņus no mums šķir mūsu greznās svinības viņu godam, tāpēc nevienam neienāk ne prātā, ka viņam vai viņai vajadzētu līdzināties viņiem.

Ja mēs palūkosimies uz svēto dzīvēm, tad tajās nav nekā tāda, kas varētu mums tā likt domāt.

Sarunas par svētajiem mūs bieži mulsina, jo mēs domājam, ka viņiem bija vieglāk. Mēs viņus iedomājamies savādākus. Uzsverot viņu svētumu, nevis Dieva darbību viņos, mēs tiešām varam justies nespējīgi uz lielām lietām. Bet, ja mēs sākam ar to, ka tie bija cilvēki ar tādām pašām kļūdām, sliktiem ieradumiem un rakstura vājībām kā mums pašiem, tad viņi uzreiz kļūst mums tuvāki. Jā, tie bija cilvēki, kuri atklāja Kristū jaunu cilvēka paraugu un sekoja Viņam. Viņi nodeva iniciatīvu Dievam, un Viņš tos izmainīja.

Lūgšana: Jaunava Marija, visu svēto Karaliene, tu piedzīvoji Dieva svētumu un visvarenību. Tavā dzīvē Dievs paveica lielas lietas, kā tu pati par to saki: “Lielas lietas man ir darījis Varenais.” Tu ļāvi Dievam ierakstīt Viņa darbus tavā sirdī un dzīvē. Izlūdz arī mums žēlastību pilnībā atdot sevi Debesu Tēva rokās, lai mēs dienu no dienas kļūtu arvien līdzīgāki mūsu Radītājam. Uzticam tev, Marija, visus tos, kuri ir attālinājušies no Dieva kā vienīgā dzīvības avota, un atrodas uz viltus ceļa, kur neatrod ne mieru, ne prieku, jo to var un vēlas dot tikai Dievs. Amen.

t. Ļubo Kurtovičs OFM