Dievmātes vēstījums 2025. g. 25. janvārī
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības gadā es jūs aicinu uz atgriešanos. Mīļie bērni, ierādiet Dievam centrālo vietu savā dzīvē, un tā augļi būs tuvākmīlestība un liecināšanas prieks, bet jūsu dzīves svētums kļūs par patiesu ticības liecību. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu.)
Kāds ir Dievmātes pirmais vēstījums?
Dievmātes pirmais vēstījums ir nevis viņas vārdi, bet viņas nākšana uz zemi un viņas klātbūtne.
Tas mūs rosina uzdot jautājumu: kāpēc Dievmāte nāk pie mums, cilvēkiem, no Debesīm uz zemi? Kāds ir viņas parādīšanās iemesls?
Ar savu parādīšanos un klātbūtni Jaunava Marija mums saka: Es nāku jums palīdzēt, jo jums ir vajadzīga palīdzība. Vieni paši jūs netiksiet galā. Jūs esat mani dārgie bērni. Es jūs mīlu! Jūs esat man svarīgi! Es par jums rūpējos!
No viņas parādīšanās un klātbūtnes mēs uzzinām to, kas un kāda ir Dievmāte.
Viņa nav vienaldzīga; viņai nav vienalga, kas ar mums notiks.
Viņa ir Debesīs, dzīvo kopā ar Dievu, viņai ir miers, bet viņa ir “satraukta”. Viņa nevar būt mierīga, ja mums nav miera, ja mēs neejam pareizā virzienā.
No tā mēs uzzinām, kas ir īsta mīlestība un vērtēsim sevi pēc tās. Tad rodas jautājums: vai mēs esam vienaldzīgi?
Vai mums ir svarīgi vai nē, ka Māte nāk pie mums, vai mēs atsaucamies vai neatsaucamies viņas aicinājumiem?
“Šajā žēlastības gadā es jūs aicinu uz atgriešanos.”
Dievmāte seko pāvesta Franciska aicinājumam šo gadu padarīt par žēlastības gadu. Viņa to dara, jo mīl un ciena Baznīcu, jo viņa ir tās Māte. Viņa neparādījās kādā neitrālā teritorijā, bet izvēlējās Medžugorjes draudzi, un draudze ir Baznīcas pamata šūniņa. Jaunava Marija to dara, jo viņa vēlas Baznīcas atjaunotni un caur to arī pasaules atjaunotni.
Kāpēc atgriešanās? Jo Žēlastības gads mums atgādina Jēzus pirmo aicinājumu: “…gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” (Mk 1,15) Viens no atgriešanās piemēriem ir jaunākais vai pazudušais dēls, kurš atstāja savu tēvu, savas mājas un devās uz svešu zemi. No brīva cilvēka viņš kļuva par vergu un aklo. Viņa atgriešanās sākās, kad viņš atguvās, kad saprata, ko viņš ir izdarījis. Tad viņš nolēma atgriezties pie tēva, tātad mājās.
Vai mums ir vajadzīga atgriešanās? Katram no mums! Mēs visi attālināmies no Dieva, no lūgšanas, viens no otra. Mūsdienās ir daudz kārdinājumu, daudz pārbaudījumu, daudz nelaimju, kas mūs piesaista un novērš mūs no Dieva un lūgšanas, un rezultātā mēs neesam “mājās”, mēs kļūstam par vergiem un aklajiem.
Paklausīsim Māti un nostāsimies uz atgriešanās ceļa. Attapsimies, savās sirdīs apzināsimies attālināšanos no Jēzus, no lūgšanas, no Dieva Vārda, no mūsu tuvākajiem, no kaimiņiem, no tiem, kam vajadzīga palīdzība, no tiem, kuri cieš…
“Mīļie bērni, ierādiet Dievam centrālo vietu savā dzīvē, un tā augļi būs tuvākmīlestība un liecināšanas prieks.”
Šie Dievmātes vārdi liek mums uzdot jautājumu: Kurš un kas atrodas mūsu dzīves centrā? Mēs to varam pārbaudīt jau mājās: vai centrā ir televizors? Ja tas nav stacionārs, tad, iespējams, tas ir mobils (mobilais telefons)?
Vēl viena pārbaude: kurš un kas atrodas pirmajā vietā manā iekšējā centrā, manā sirdī? Kur ir mana sirds, uz ko tā koncentrējas, kam tā velta lielāko dienas daļu? Uz ko tā tiecas, ko tā vēlas, kas tai ir vissvarīgākais, ko tā nekādā gadījumā nevēlas atlaist, palaist garām?
Tagad mēs saprotam, kas ir atgriešanās: no jauna ierādīt Dievam centrālo vietu savā dzīvē. Kā mēs to zināsim? Ja mēs sākam dienu ar lūgšanu, ar pateicību Dievam par jauno dienu. Ja mēs sevi un savus tuvos jau pašā dienas sākumā atdodam, uzticam Dievam. Ja mēs, līdzīgi kā Marija, sakām: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”; lai šajā dienā notiek Tavs prāts. Turklāt, ja vakarā mēs pateicamies Dievam par pagājušo dienu, ja mēs lasām Svētos Rakstus ( var lasīt dienas Evanģēliju). Ja netiek izlaista svētdienas Mise…
Vēl viena pārbaude: ja Dievs atrodas mūsu dzīves centrā, tad augļi būs šādi: mēs mīlēsim savus tuvākos un ar prieku liecināsim par savu ticības pieredzi. Ja tā tas nav, tad Dievs (pagaidām) neatrodas mūsu dzīves centrā. Lūgsimies, lai tas tā būtu.
“…bet jūsu dzīves svētums kļūs par patiesu ticības liecību.”
Tagad mēs zinām, kas ir svētums. Dievmāte akcentē “patiesu” liecību. Patiess nozīmē: mēs to nevaram izdarīt. Tam ir jānotiek pašam no sevis. Ja tas ir patiess, mēs nesaspringstam, neizliekamies. Ja mūsu dzīve ir kļuvusi svēta, Dieva caurstrāvota, ja Dievs patiešām atrodas mūsu centrā, mēs nespēsim neko citu, kā vien patiesi liecināt par ticības pieredzi.
Atcerēsimies mūsu vecākus. Viņi nedomāja, kā liecinās. Viņi neveidoja projektus. Viņi vienkārši dzīvoja savā ticībā. Visa viņu dzīve bija patiesa. Tā nedalījās ticības dzīvē baznīcas apmeklēšanas laikā un kādā citā dzīvē pēc tā.
Jautājums ir skaidrs: vai mēs liecinām par ticību, un vai šī liecība ir patiesa? Ja nē, tad tagad ir žēlastības laiks, lai to sāktu…
t. Marinko Šakota OFM
