Dievmātes vēstījums 2025. g. 25. februārī
“Mīļie bērni! Lai šis pavasara laiks jūs pamudina uz personisku atgriešanos, tā ka jūs ar savu dzīvi lūgtos un mīlētu Dievu vairāk par visu par visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs. Bērniņi, esiet manas miera un lūgšanas rokas, esiet mīlestība visiem, kuri nemīl, nelūdzas un nevēlas mieru. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu.)

1. “Lai šis pavasara laiks jūs pamudina uz personisku atgriešanos, tā ka jūs ar savu dzīvi lūgtos un mīlētu Dievu vairāk par visu par visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs.”

It īpaši no Jēzus, bet arī no Dievmātes, mēs uzzinām, ka daba ir skola, kurā mēs varam daudz ko iemācīties par garīgumu. Kad Jēzus saviem klausītājiem vēlas paskaidrot, kas ir Debesu Valstība, Viņš izmanto tēlus no dabas. Dievmāte rīkojas tāpat, kad runā par atgriešanos šajā vēstījumā.

Ja mēs vēlamies, lai mūsu dzīvē notiktu atgriešanās, un, ja mēs vēlamies saprast, kas ir atgriešanās, tad ir vērts ielūkoties dabā. Precīzāk, palūkosimies uz pavasara atnākšanu. Marta mēnesis ir “atgriešanās” t.i. pārmaiņu laiks. Daba “atgriežas”, mainās. Ziemas aukstums kļūst vājāks, bet pavasara siltums kļūst spēcīgāks. “Atgriešanos” var pamanīt arī kokos un pļavās. Ziemas pamirums pārvēršas jaunā dzīvībā.

Dievmāte uzsver tieši personisko atgriešanos, jo atgriešanās ir vajadzīga man nevis citiem. Bieži mēs domājam pretēji: jāmainās ir nevis man, bet citiem. Tāda domāšana ir šķērslis, lai atgrieztos. Ja kāds nejūt nepieciešamību atgriezties, viņš paslēpjas no “saules”, Dieva darbības, tātad arī no jaunas dzīves sākšanās. Iedomāsimies, kas notiktu, ja daba nevēlētos pavasara “atgriešanos”? Ja tā pateiktu “nē” saules pieaugošajam siltumam? Vai nav tā, ka noteiktos apstākļos ikviena būtne dabā atveras pavasarim? Bet cilvēks? Pat tad, ja ir visi nosacījumi?

Dievmāte norāda atgriešanās mērķus:
a) ar savu dzīvi lūgtos un mīlētu Dievu vairāk par visu;
b) visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs.

Kad cilvēks atgriežas, kad viņa dzīve mainās, mainās arī viņa attieksme pret Dievu un cilvēkiem. Viņš vairs nav fokusējies tikai uz sevi, savām rūpēm un priekiem, bet daudz vairāk domā par Dievu un tiem, kam ir vajadzīga palīdzība. Dievs viņam kļūst tik svarīgs, ka viņš velta Viņam vairāk laika un uzmanības nekā agrāk. Viņš ne tikai sāk un noslēdz savu dienu ar lūgšanu, bet viņa lūgšana no sirds kļūst dziļāka.

Viņš vairs nelasa un neklausās Dieva Vārdu kā kaut ko, kas uz viņu neattiecas, bet tajā atpazīst sevi kā spogulī. Viņa skatiens kļūst vērīgāks pret cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, bet viņa sirds atvērtāka un gatava viņiem palīdzēt. No virspusēja un vienaldzīga ticīgā viņš kļūst par aktīvu un tādu, kurš rīkojas.

2.“Bērniņi, esiet manas miera un lūgšanas rokas, esiet mīlestība visiem, kuri nemīl, nelūdzas un nevēlas mieru.”

Kad ticīga cilvēka dzīvē notiek atgriešanās, mainās viņa pasaules uztvere, domāšanas veids. Atgriešanos var pamanīt jau viņa lūgšanā. Tāds cilvēks vairs nelūdzas tikai par sevi un savām vajadzībām. Viņš ne tikai vienkārši lasa Dievmātes vēstījumus un noliek tos malā, bet viņas vārdos dzird viņas sirdi, viņas vajadzības un vēlmes.

Piemēram, šajā vēstījumā ir jūtams Mātes aicinājums līdzdarboties ar viņu pasaules glābšanā. Tāpēc viņš vēlas viņai palīdzēt, lai īstenotos viņas plāni. Viņš zina, ka nevar mainīt visu pasauli, bet, tāpat kā Marija, viņš tic, ka Dievam nav nekā neiespējama. Viņš sevi uzskata par Dieva un Dievmātes sabiedroto. Visu, ko viņš dara, viņš nedara viens, tikai savā spēkā, bet arvien vairāk ļauj Dievam un Dievmātei darboties caur viņu. Tādā veidā viņš kļūst par “Dievmātes rokām”.

Reiz žurnālists mēģināja izprovocēt Māti Terēzi: “Māte Terēze, jums tagad ir septiņdesmit gadi. Kad jūs nomirsiet, pasaule izskatīsies tāpat, kā pirms jums. Kas mainījās pasaulē pēc visām jūsu pieliktajām pūlēm?” Bez mazākās vilcināšanās un ar burvīgu smaidu viņa atbildēja: “Ziniet, es nekad nevēlējos mainīt pasauli. Es tikai centos būt tīra ūdens lāse, kurā varētu atspoguļoties Dieva mīlestība. Jums tas šķiet sīkums?” Kā tas nereti bija, telpā valdīja klusums. Neviens neuzdrošinājās kaut ko teikt.

Māte Terēze vēlreiz pagriezās pret žurnālistu un sacīja: “Kāpēc gan arī jums nemēģināt kļūt par tīra ūdens lāsi? Tad mēs būsim divi. Vai jūs esat precējies?” “Jā”. “Pastāstiet to arī savai sievai. Tad mēs būsim trīs. Vai jums ir bērni?” “Jā, trīs.” “Pastāstiet to arī saviem bērniem. Tad mēs būsim seši.”

Cik kristiešu šodien neseko Dievmātei un Mātei Terēze, bet iedvesmojas no cilvēkiem, kurus ir pārņēmis šīs pasaules gars? Un šis gars, īpaši individuālisms un egoisms, iekļūst viņu dzīvēs, tāpēc viņi saka: “Kāda man daļa par citiem cilvēkiem? Man ir sava dzīve. Citi mani neinteresē. Viņu problēmas un rūpes attiecas tikai uz viņiem.”

Cik daudzus kristiešus ir savaldzinājis un pārņēmis šis gars? Cik daudz cilvēku ir ieslēgušies savos dzīvokļos, nevēloties neko kopīgu ar citiem, un tādā veidā ir kļuvuši par egoisma ieročiem? Cik cilvēkos valda “ziema”, aukstums attiecībās pret apkārtējiem?

Ir jārūpējas par savu veselību, bet cik cilvēku tērē tik daudz laika un naudas tikai savai veselībai un līdz sīkumiem rūpējas par savu ķermeni? Ir svarīgi, lai mūsos un mūsu ģimenē būtu miers, bet cik cilvēku rūpējas tikai par savu personīgo mieru? Ir jārūpējas par savu ģimeni, jāstrādā un jāpelna nauda, bet cik cilvēku uztrauc tikai viņu labklājība?

Dievmāte vēlas mūs pasargāt no šī gara, kas ir pilnīgi pretējs Jēzum, tāpēc viņa mūs aicina uzvesties savādāk, aicina uz uzticīgu mīlestību pret cilvēkiem. Ticīgais, kurā valda šī mīlestība, nav vienaldzīgs, viņam rūp, kā jūtas citi, viņš domā par viņiem, rūpējas par viņiem un cenšas kaut ko darīt viņu labā. Viņš nedomā, kāpēc nerīkojas citi, bet izrāda iniciatīvu. Tādā veidā viņš kļūst par Dievmātes miera un lūgšanas rokām.

Jaunava Marija mūs māca, ka mēs varam mīlēt citus, vienkārši lūdzoties par viņiem. Kad ticīgs cilvēks lūdzas par tiem, kuri nemīl, nelūdzas par mieru un nevēlas mieru, viņš jau izrāda pret viņiem mīlestību. Lūgšanai vajadzētu motivēt viņu rīkoties.

Rodas jautājums: kam sekoju es? Kas ir mans paraugs un manas uzvedības kritērijs? Vai es sekošu cilvēkiem, kuros valda šīs pasaules gars, un ļaušu sev inficēties ar egoismu, vai arī sekošu Dievmātei un kļūšu par viņas miera un lūgšanas rokām, viņas mīlestību pret cilvēkiem? Vai es dzīvošu tikai sev, savām īslaicīgajām baudām, uztraucoties tikai par savu veselību un ķermeni, tikai par savu mieru un naudu, vai arī nepalaidīšu garām šo žēlastības laiku, ko man dāvā Dievmāte, un palīdzēšu Mātei, kura, klusi, bet neatlaidīgi, lūdz palīdzību?

Gaidāmais pavasaris nes mums brīnišķīgus vēstījumus. Ja vien mēs varētu tos izlasīt…

t. Marinko Šakota OFM