Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2025. gada 25. martā
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā, kurā esat aicināti atgriezties, es jūs, bērniņi, mudinu: upurējiet man savas lūgšanas, ciešanas un asaras par to siržu atgriešanos, kuras ir tālu no mana Dēla Jēzus Sirds. Lūdzieties kopā ar mani, jo, bērniņi, bez Dieva jums nav ne nākotnes, ne mūžīgās dzīves. Es jūs mīlu, bet nevaru jums palīdzēt bez jums. Tāpēc sakiet “jā” Dievam. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu.)
Marija mūs aicina sadarboties. Katrā viņas vārdā mēs jūtam viņas Mātes mīlestību un rūpes par visiem saviem bērniem. Iedomājieties māti, kura vienādi mīl visus savus bērnus, vienādi par viņiem rūpējas, un tomēr daži no viņiem attālinās no Jēzus. Tad mātes uzmanība visvairāk pievērsta tam bērnam, kurš ir briesmās. Māte lūdz citus bērnus, kuri iet pa pareizo ceļu, palīdzēt brālim un māsai, kuri ir krituši grēkā. Katrs cilvēks uz zemes ir Marijas bērns. Māte vēlas, lai viņi visi tiktu glābti. Viņas Mātes Sirds asiņo, kad Viņa redz mūs, savus bērnus, grēkos un tālu no Jēzus.
Viņa mums rāda Jēzus ceļu un ceļu, pa kuru kritušie var nokļūt Debesīs – upurēties par viņiem. Jēzus sacīja: “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15, 13) Katrs no mums cieš. Ciešanas ir noslēpums. Reizēm tās ir mokošas, neizturamas un bez ticības Dievam ieved mūs izmisumā. Ticība palīdz mums mūsu sāpēs. Sāpes, kas pārdzīvotas un atdotas Dievam, glābj, nes mieru. Marija savos vēstījumos mums stāsta par ciešanām: “Es ar mīlestību apslēpu savas ciešanas, bet jums, mani bērni, ir daudz jautājumu. Jūs nesaprotat ciešanas. Nesaprotat, ka ar Dieva mīlestības palīdzību jums ciešanas jāpieņem un jāiztur. Ikviena cilvēciska būtne tās vairāk vai mazāk piedzīvos. Bet tad, ja tās uztver ar mieru dvēselē un atrodoties žēlastības stāvoklī, pastāv cerība; […] manas mīlestības apustuļi, jūs, kas ciešat, ziniet, ka jūsu ciešanas kļūs gaisma un godība. Mani bērni, kad jūs ciešat sāpes, kad jūs piemeklē ciešanas, jūsos ienāk Debesis, un jūs visiem, kas ir jums līdzās, sniedzat nedaudz Debesu un daudz cerības.” (02.09.2017).
Upurēt ciešanas nenozīmē izlikties, ka tās nesagādā sāpes. Marija mūs māca apslēpt ciešanas ar mīlestību. Kad mēs ciešam, teiksim viņai: “Māt, man ir ļoti grūti, man sāp, bet es to uzticu tev, lai piepildītos tavi nodomi.”
Pirms dažiem gadiem, Lielā gavēņa laikā, viņa aicināja mūs lūgties par smagi slimajiem, lai viņi varētu pieņemt savas ciešanas un upurēt tās Dievam dvēseļu glābšanai. Kā arī lūgties Rožukroņa Godības noslēpumus, stāvot uz ceļiem krusta pakājē. Tādā veidā mūsu skatiens tiek vērsts mūžībā.
Upuris ne vienmēr var būt tikai lielas ciešanas. Tā var būt arī neliela, ikdienišķa atteikšanās, mierīgi panesamas neērtības, piedošana, pacietība pārbaudījumos, laba darīšana, negaidot samaksu. Ikvienam upurim ir vērtība, ja tas ir vienots ar mīlestību un glābj dvēseles.
Marijai mēs esam vajadzīgi tagad, tur, kur mēs esam, un tādi, kādi mēs esam. Viņa mums atkārto, ka ir kopā ar mums dzīvībā, sāpēs, ciešanās un mīlestībā. Viņa mums palīdz teikt Dievam “jā”, tas ir, katru brīdi izvēlēties mīlestību, lai arī kas notiktu. Tikai mīlestība mūs var aizvest mūžīgajā dzīvē.
Lūgšana: Marija, paldies par tavu vadību. Palīdzi mums labāk sadarboties ar tevi. Ar pateicību mēs upurējam tev mūsu asaras, mūsu lūgšanas, mūsu ciešanas par tiem, kuri ir tālu no Jēzus. Kopā ar tevi mēs atkārtojam Dievam mūsu “jā”. Amen.
Terēze Gažiova
