Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2025. gada 25. maijā
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu būt cerības, miera un prieka cilvēkiem, lai ikviens cilvēks būtu miera nesējs un mīlētu dzīvi. Lūdziet, bērniņi, Svētajam Garam, lai Viņš jūs piepilda ar savu Svētā Gara drosmes un uzticības spēku. Un šis laiks jums būs dāvana un gājiens svētumā uz mūžīgo dzīvi. Es esmu ar jums un jūs mīlu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)
Daudzos vēstījumos kopš parādīšanos sākuma Medžugorjē Dievmāte mums saka, ka dzīvojam žēlastības laikā, jo Dievs ļauj Viņai nākt un mums palīdzēt. Medžugorje ir Fatimas turpinājums. Tas mūs sagatavo jaunam laikmetam, viņas Bezvainīgās Sirds triumfam un miera laikam. Viņa mūs aicina: “Izmantojiet šo laiku, lai atgrieztos personiski; manas parādīšanās Medžugorjē ir pēdējās cilvēcei. Kad tās beigsies, es vairs nekad neparādīšos; pasteidzieties ar atgriešanos.” (02.05.1982).
Šis laiks nav baiļu laiks, kā to raksta plašsaziņas līdzekļi, bet gan žēlastības laiks. Marija mūs aicina uz pašu skaistāko, ko māte var vēlēt saviem bērniem — uz dzīvi cerībā, priekā un mierā. Pat ja tas dažās situācijās un pasaules daļās, īpaši tur, kur plosās kari, šķiet neiespējami. Ieroču dārdoņas un pasaulē pieaugošās spriedzes vidū viņa mums māca iekšēju mieru: būt miera nesējiem un dzīvību mīlošiem cilvēkiem. Viņa nekad no mums neprasa neiespējamo. Viņa vienmēr palīdz un dod padomus, kā īstenot to, uz ko viņa mūs aicina.
Apustuļu darbos aprakstīti notikumi, kas risinājās pēc Jēzus nāves. Apustuļi bija apjukuši, nobijušies, viņi slēpās. Arī toreiz Marija spēlēja svarīgu lomu. Viņa lūdzās kopā ar viņiem, iedrošināja un vienoja viņus. Kādā brīdī no debesīm atskanēja troksnis, un Svētā Gara spēks piepildīja visus. Baiļu pārņemtie vīri pārvērtās par drosmīgiem apustuļiem. Viņi saņēma drosmi doties un priecīgi, bez bailēm sludināt Evaņģēliju. Viņi piepildīja visu zemi ar Jēzus mācību.
Šodien, kad pasaulē ir tik daudz satricinājumu, nedrošības un baiļu, viņas aicinājums atkal skan kā klusa, bet spēcīga izeja — “nezaudējiet cerību, esiet tie, kas tic, tie, kas nes mieru, tie, kas priecājas arī par sīkumiem”. Pirmām kārtām mēs esam aicināti būt miera nesēji mājās, ģimenē, kopienā, darbā, savās domās. Miers dzimst lūgšanas klusumā, uzticībā Dievam, piedošanā un labestībā. Dzīvību mīlošie Marijas skolā īpaši mīl dzīvību — trauslu, ievainotu, apslēptu citā cilvēkā, nedzimušajos, vecajos, salauztajos.
Mēs to nevaram izdarīt vieni paši. Mums ir vajadzīgs Svētais Gars. Marija zina, kā Viņš darbojas. Viņa spēkā viņa saņēma drosmi pieņemt Dieva plānu un uzticēties Viņam. Drosmes Gars — tā nav pasaulīga drosme, kas nāk no augstiem amatiem vai varas, bet gan drosme no Debesīm: drosme ticēt, pat ja drebam bailēs; drosme mīlēt, pat ja sāp; drosme iet, pat ja ceļš ir tumšs. Marija ir izgājusi tam cauri, tāpēc viņa mūs saprot. Katra diena, pat visparastākā, var kļūt par dāvanu un soli ceļā uz svētumu, ja to dzīvojam kopā ar Svēto Garu.
Māte mums atgādina, ka mēs neesam vieni. Viņa ir ar mums. Viņa mūs mīl. Viņa mums pateicas. Vizionāri saka, ka visskaistākais vēstījums, ko Marija mums ir devusi, ir šāds: “Es mīlu jūs. Ja vien jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka.”
Lūgsim Svēto Garu, lai Viņš mūs ieskauj Dieva mīlestības spēkā un pārveido mūs un pasauli ap mums.
Lūgšana: Marija, paldies Tev, ka mīli mūs tādus, kādi mēs esam. Tu teici, ka neatkarīgi no tā, cik mums ir gadu, mēs esam tev vajadzīgi tavos miera plānos tagad un tur, kur atrodamies. Aizlūdz par mums, lai mēs spētu ieklausīties Svētā Gara iedvesmās un mums būtu drosme izpildīt visu, ko Viņš mums saka. Amen.
Terēze Gažiova
