Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2025. gada 25. maijā
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu būt cerības, miera un prieka cilvēkiem, lai ikviens cilvēks būtu miera nesējs un mīlētu dzīvi. Lūdziet, bērniņi, Svētajam Garam, lai Viņš jūs piepilda ar savu Svētā Gara drosmes un uzticības spēku. Un šis laiks jums būs dāvana un gājiens svētumā uz mūžīgo dzīvi. Es esmu ar jums un jūs mīlu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu būt cerības, miera un prieka cilvēkiem, lai ikviens cilvēks būtu miera nesējs un mīlētu dzīvi.

Dievmāte mums atgādina, ka laiks, kuru mēs dzīvojam kopā ar Viņu, ir žēlastības laiks. Kāpēc viņa to saka? It kā mēs to nezinātu? Dievmāte mums atgādina, lai mēs to neaizmirstu, jo mēs varam nožēlot, kad šis laiks būs pagājis, kad sapratīsim, ka to esam palaiduši garām. Tāpēc ir tik svarīgi to apzināties un izmantot pēc iespējas labāk.

Es jūs aicinu. Un apzināsimies to, jo mēs esam pieraduši pie tā, ka Dievmāte mūs aicina. Tā ir žēlastība, ka Vissvētākā Jaunava Marija mūs aicina kaut ko darīt, jo tas nozīmē, ka viņa uz mums paļaujas, ka mēs viņai esam svarīgi un ka arī mēs varam dot savu ieguldījumu un palīdzēt viņai, mūsu Mātei, īstenot viņas plānus. Nedomāsim par to, cik tas ir grūti un atbildīgi! Tikt aicinātam — tā ir liela žēlastība! Tā ir privilēģija — būt daļai no Dievmātes plāna!

Aicinājums sevī ietver Dievmātes vēlmi, lai mēs būtu cerības, miera un prieka cilvēki. Šī aicinājuma būtība ir dzīvot, lai dotu. Mums pašiem ir labi, ja mēs kļūstam par cerības, miera un prieka cilvēkiem, jo tas liek mums pašiem justies labi. Cik brīnišķīgi ir būt piepildītam ar cerību, mieru un prieku!

Taču mūsu dzīves un mūsu centienu jēga ar to nebeidzas, bet turpinās. Galvenā Jēzus darbības dinamika ir šāda: to, ko Tēvs darīja Man, Es daru jums. To, ko Es darīju jums, dariet arī jūs viens otram. Kā Es jūs mīlēju, tā arī jūs mīliet viens otru. Dievmāte pilnībā seko sava Dēla pēdās: mums ir jātop par cerības, miera un prieka cilvēkiem ne tikai priekš sevis, lai mums būtu labi, bet arī priekš citiem, lai arī viņiem būtu labi, lai arī viņi kļūtu par miera nesējiem un cilvēkiem, kuri mīl dzīvi. Saskaņā ar piemēru, ko mums devis Jēzus, un saskaņā ar piemēru, ko mums dod Vissvētākā Jaunava Marija.

Pēdējā laikā mēs pamanām, ka Dievmāte arvien biežāk mūs aicina dot, palīdzēt citiem. Pirms tam mēs atklājām iemeslu: tas sakņojas Jēzus domāšanā un rīcībā. Taču, iespējams, ir vēl kāds iemesls: lai stātos pretī laikmeta garam — īpaši individuālismam un egoismam, kas arvien vairāk valda pasaulē un draud gūt virsroku. Šī laikmeta gara loģika ir šāda: lai man ir labi, bet citi mani neinteresē. Nesen es pats dzirdēju, kā kāds vīrietis teica: “Bērni? Nē, es negribu, lai viņi izjauc manu laimi un baudu.”

Mēs varam tikai iztēloties, cik daudz būtu vientuļu, nemiera pilnu, drosmi zaudējušu, cerību zaudējušu, izmisušu, nelaimīgu un nabadzīgu cilvēku, ja mēs sekotu tādu egoistisku cilvēku domāšanas veidam. Kas notiktu ar pasauli, ar mums visiem, ja nebūtu cilvēku, kuri ziedo sevi citu labā un kuri ar savu mīlestību un laipnību izplata sev apkārt siltumu, labestību, mieru un mīlestību? Kas ar mums notiktu, ja nebūtu tādu cilvēku, kuri mums piedod, kuri mūs pieņem? Iestātos ledus laikmets. Mēs mirtu no bēdām.

Protams, nav viegli ziedot sevi, savu laiku un mīlestību citu labā. Protams, nav viegli piedot, pieņemt citus un savu krustu, būt pacietīgiem ar citiem, kad viņi neatbilst mūsu vēlmēm un gaidām. Bet būsim godīgi: mēs sagaidām, ka citi to visu darīs mūsu vietā, un tas viss mūs dara laimīgus. Tāpēc, ja tas dara mūs laimīgus, tad tas darīs laimīgus arī citus, ja mēs centīsimies to darīt viņu dēļ.

Lai gan sevis ziedošana, sava laika veltīšana citiem, piedošana, krusta pieņemšana un pacietība citu vājību priekšā bieži vien šķiet grūta un nepopulāra, jo tas mums atņem konfortu, patiesībā tas nemaz nav tik sarežģīti. Tas ir atkarīgs no mīlestības. Atcerēsimies Dievmātes vārdus: „Kad jūsos nav mīlestības, jums nekas nav iespējams, bet kad jūsos ir mīlestība, jums viss ir iespējams.” Kāds ir teicis: „Ir patīkami būt laimīgam cilvēkam, bet vēl patīkamāk ir palīdzēt citiem kļūt laimīgiem.” Es jūtos labi, kad esmu cerības, miera un prieka cilvēks. Es tiešām jūtos lieliski. Bet vai es varētu būt laimīgs, ja būtu laimīgs tikai es? Vai tad nav labāk, skaistāk un vai es neesmu vēl laimīgāks, kad palīdzu citiem kļūt laimīgiem? Lūk, kur ir īstā laime.

Lūdziet, bērniņi, Svētajam Garam, lai Viņš jūs piepilda ar savu Svētā Gara drosmes un uzticības spēku.

Tomēr paliek jautājums: kā īstenot to, par ko mēs runājām? Dievmāte mums atklāj noslēpumu: lūdzieties! Jaunavai Marijai nekas nenotiek bez lūgšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nogurtu, ja paļautos tikai uz saviem cilvēciskajiem spēkiem, kas bieži vien ir vāji. Tieši šeit atklājas lūgšanas jēga: lūgties nozīmē lūgt spēku no Dieva. Viss, ko darām, mums jādara kopā ar Dievu.

Šis virziens ir pilnīgi pretējs sātana darbības virzienam, jo jau pašā sākumā viņš vēlējās, lai Ādams un Ieva dzīvotu bez Dieva — vieni, autonomi. Solījums bija: tā viņi kļūs kā dievi. Sekas to cilvēku rīcībai, kuri tam noticēja un devās šajā virzienā, mums ir labi zināmas: sākot no varenās Romas impērijas un tālāk — no Napoleona un Hitlera, Staļina un komunisma, kā arī citām ideoloģijām līdz pat mūsdienām. Visi šie varenie “dievi” krita un gāja bojā. Tāpat notiks arī ar modernisma ideoloģiju, kas šobrīd šķiet varena.

Mums ir vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī spēks. Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija vēlas, lai mēs lūgtu Svēto Garu, jo Svētais Gars dod spēku, bet spēks ir drosmē un paļāvībā. Drosme ir iekšējs spēks, kas palīdz mums iet cauri dzīvei bez bailēm, nebaidoties no šķēršļiem, kas šķiet grūti un nepārvarami. Paļāvība ir spēks, ar kuru mēs ieliekam sevi un visu, kas mums pieder un ko mēs darām, Dieva rokās. Īsi sakot: būt drosmīgam nozīmē atdot sevi Dievam, lai Viņš varētu mūs vadīt.

Tā kā Vissvētākā Jaunava Marija pati ir piedzīvojusi Svētā Gara darbību, mums kļūst saprotams, kāpēc viņa aicina mūs lūgt Svēto Garu. Taču mazāk saprotams var šķist, kāpēc viņa vēlas, lai mēs lūgtos par drosmi un paļāvību. No pirmā acu uzmetiena tas var likties savādi, bet arī šeit Dievmāte runā, balstoties uz savu pieredzi. Jo kurš gan bija drosmīgāks par Jaunavu Mariju, kura pieņēma lēmumu doties piedzīvojumā kopā ar Dievu un pieņemt Viņa piedāvājumu, neskatoties uz to, ka bija saderinājusies ar Jāzepu, piekrita ieņemt bērnu bez viņa, turklāt ieņemt Dieva Dēlu?! Kurš gan bija drosmīgāks par Mariju, kura kļuva grūta bez vīra un dzīvoja sabiedrībā, kur par to varēja tikt nomētāta ar akmeņiem? Vai ir vēl lielāks paļāvības un sevis ziedošananas piemērs nekā Vissvētākā Jaunava Marija, kura pilnībā sevi uzticēja Dievam, kad teica: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc Tava vārda”?

Viņa, kuru pēc mūsdienu mērauklas varētu saukt par “vāju”, ir uzvarējusi visus šīs pasaules varenos, jo bija drosmīga un visu pilnībā nodeva Dieva rokās. Tieši tāpēc Viņa māca mums savu noslēpumu, lai arī mēs varētu uzvarēt ļaunumu.

Un šis laiks jums būs dāvana un gājiens svētumā uz mūžīgo dzīvi.

Dievmāte atklāj mums šī žēlastības laika dziļumu un nozīmi: tā ir dāvana mums — brīnišķīga, nepelnīta, no Dieva, no Dievmātes. Un šī dāvana netiek mums dota kā atlīdzība par kādiem mūsu nopelniem vai sasniegumiem. Tās mērķis ir dot mums iespēju un iedvesmu nostāties uz svētuma ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi.

Šajā brīdī rodas jautājums: vai šī dāvana mums nav privilēģija? Vai daudzi ir saņēmuši tādu žēlastību, kā mēs? Kā un kādā mērā mēs izmantojam šo dāvanu? Cik lielā mērā šis žēlastības laiks kļūst par mūsu iešanu svētumā, bet cik lielā mērā — par tukšu maldīšanos?

Es esmu ar jums un jūs mīlu.

Cik vienkārši ir šie Dievmātes vārdi! Tik vienkārši, ka mēs tos varētu viegli apiet vai paiet tiem garām. Bet tā būtu liela kļūda. To vienkāršībā ir apslēpta dziļa jēga. Es esmu ar jums. Tas nozīmē: nebīstieties, jūs neesat vieni! Vai ir kas iedrošinošāks par šiem vārdiem?

Mīlu jūs. Vai ir vēl lielāks prieks par šo: zināt un sajust, ka mūsu Māte mūs mīl, ka mēs neesam bāreņi un nejaušas būtnes šajā pasaulē? Pat ja mums dažreiz šķiet, ka sabiedrība, kurā dzīvojam, ir egoistiska, mūs noraida un nenovērtē, un labprātāk redzētu, lai mēs, kristieši, vispār neeksistētu, tāpat nav lielāka prieka par šo: ir kāds, kurš mūs mīl, ir kāds, kurš uz mums paļaujas, ir kāds, kam mēs esam vajadzīgi — tā ir Māte Marija!

Cik žēl un veltīgi nodzīvota dzīve, ja mēs, mazie, staigāsim zem zvaigznēm un nedalīsimies šajā laimē ar citiem…

t. Marinko Šakota OFM