Mēs atbraucām uz Medžugorji sāpju, noguruma, vainas apziņas un bezpalīdzības pilni. Mēs atbraucām, lai no jauna Dievā meklētu miera avotu. Mēs centāmies rast šo dvēseles mieru daudzās lūgšanās, liturģiskajā slavēšanā un dievkalpojumos. Pēc ilga, ilga laika mēs no rīta pamodāmies dzirdot zvanu skaņas un putnu čivināšanas, nevis sirēnas. Šis miers mums ļāva pievērst uzmanību savām sirdīm, kā arī labāk iepazīt vienam otru un to, kam ikdienas steigā neatliek laika. Šo dažu dienu laikā mēs varējām runāt cits ar citu par to, kas piepilda mūsu dvēseli, nevis tikai par to, vai mums ir pietiekami daudz maizes, makaronu, eļļas un tējas cilvēkiem, kuri nāk pēc palīdzības.

Pirmajā dienā mēs uzkāpām Marijas kalnā – Podbrdo. Lai gan mēs neesam ļoti labi pazīstami ar Rožukroņa lūgšanu, mēs to iemācījāmies kopā, un katrā Rožukroņa noslēpumā mēs pārdomājām Marijas dzīvi un iepazinām mūsu Māti. Tāpat kā visi klātesošie svētceļnieki, arī mēs atnesām Marijai savas bēdas, mūsu saplosītās sirdis. Mēs lūdzām Viņu par mūsu Ukrainu, par mūsu puišiem ierakumos, par mūsu ievainotajiem, par mūsu ģimenēm, māmiņām, atraitnēm un bāreņiem.

Mēs apzinājāmies, cik svarīga ir mūsu lūgšana. Mēs lūdzam palīdzību dažādām organizācijām un daudziem cilvēkiem, bet tik reti lūdzam palīdzību savam Dievam. Ikdienas steigā mēs to bijām aizmirsuši. Vakara Svētajā Misē mēs atcerējāmies, cik skaists bija miers Ukrainā un cik maz mēs to novērtējām. Skaists brīdis Misē bija tad, kad mēs varējām nodot viens otram miera sveicienu. Lai patiess miers, Dieva miers, ir mūsu vidū mūžīgi!

Kāpšana Križevac kalnā kļuva par mūsu svētceļojuma kulmināciju. Krusta ceļa laikā mēs savienojām mūsu tautas ciešanas ar Kristus ciešanām. Mēs esam pateicīgi, ka savās sāpēs neesam vieni – mēs jūtam, ka Jēzus ir ar mums šajā ceļā, un mēs joprojām vēlamies būt kā Sīmanis, Veronika vai Jeruzalemes sievietes – kalpot un ziedot savas ciešanas mieram. Mēs pateicamies Dievam par šo žēlastības laiku.

Mēs daudzkārt strīdējāmies ar savu sirdsapziņu. Kā lūgties par ienaidniekiem? Par tiem, kuri iznīcina mūsu valsti? Kā mums iet žēlsirdības ceļu? Tas nav viegli, un mēs joprojām esam ceļā! Svarīgi ir tas, ka šajā atgriešanās ceļā mēs esam kopā ar Jaunavu Mariju. Vispirms mēs vēlamies lūgties par mūsu personīgo atgriešanos pie Dieva un par žēlastību, lai mēs varētu lūgties arī par mūsu ienaidni—eku atgriešanos. Mēs zinām, Marija, ka Viņš mūs vadīs.

Mēs pateicamies tev, Marija, par tavu skolu, par visu, ko Tu mums parādīji – ka lūgšana, Svētie Raksti, Euharistija, grēksūdze un gavēnis ir ceļš uz piedošanu un vienīgais ceļš uz mīlestību un mieru sirdī.

Brīvprātīgie no Ševčenkoves, Ukrainā