Dievmātes, Miera Karalienes, 2025. g. 25. jūlija vēstījums:
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā, kad Visaugstais man ļauj jūs mīlēt un vadīt pa svētuma ceļu, sātans vēlas jūs iekalt nemiera un naida važās. Neļaujiet viņam gūt virsroku, bērniņi, bet cīnieties par katras dzīvības svētumu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

“Šajā žēlastības laikā, kad Visaugstais man ļauj jūs mīlēt un vadīt pa svētuma ceļu, sātans vēlas jūs iekalt nemiera un naida važās.”

Mēs zinām, ka Medžugorje ir Dievmātes skola, kurā viņa mūs māca dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Šajā vēstījumā viņa mums atgādina, jo mēs aizmirstam, ka laiks, kurā dzīvojam, ir žēlastības laiks. Lai gan šis laiks ir grūts un saspringts, pilns ar daudziem konfliktiem un kariem, tomēr tas ir žēlastības pilns, jo Dievs ir ļāvis Dievmātei mūs mīlēt un vadīt pa svētuma ceļu. Tie, kuri apzinās, ka šis ir žēlastības laiks, to nezaudēs un neļaus tam paiet garām, bet centīsies to izdzīvot intensīvi.

Sātans cenšas mūs šķirt no Dieva, tāpat kā Ādamu, Ievu un Jēzu, un aizvest sev līdzi. Šodien viņa īpašais mērķis ir “iekalt jūs nemiera un naida važās” (burtiski: “apvīt ar virvi”). Medžugorjes apkārtnē par cilvēku, kurš mēdz melot, saka: “Nu, tu sapinies!” Sātans ir melu tēvs; viņš ir tas, kurš “sapin”.

Ikviens, kurš ir lietojis virvi, zina, cik ļoti tā var sapīties un samudžināties. Dievmāte izmanto šo salīdzinājumu, lai atvērtu mums acis uz to, ko sātans mums ir paredzējis: viņš vēlas mūs “apvīt un samudžināt”, lai mēs vairs nespētu atšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns, kas ir pareizi un kas nepareizi, kurš ceļš ir pareizs un kurš — maldīgs. Sātans var mūs tik ļoti “samudžināt” un apžilbināt, ka mēs pat nenojautīsim, ka esam apmaldījušies. Mūsdienās daudzi cilvēki uzskata sevi par brīviem, bet patiesībā viņi ir ļaunuma sasaistīti, ļaunuma apžilbināti.

Kā sātans to dara? Ar nesaskaņu (nemiera) un naida palīdzību. Kad cilvēks izjūt nemieru, piemēram, tāpēc, ka kāds viņu ir aizvainojis, viņš apmaldās un vairs nespēj atšķirt patiesību no sava pašlepnuma un meliem. Vēl sliktāk ir tad, kad viņā mīt naids — tas viņu apžilbina, un viņš pilnībā sapinas ļaunumā, redz citus sagrozītā veidā un nemaz nepamana savu paša stāvokli.

“Neļaujiet viņam gūt virsroku, bērniņi, bet cīnieties par katras dzīvības svētumu.”

Jaunava Marija nesaka: “Neļaujiet sātanam valdīt.” Nē — bet, lai viņš neuzvarētu, jo viņa ļoti labi zina, ka mēs esam cilvēki, tātad vāji, un sātans ir viltīgs. Mēs nevaram apturēt sātana darbību pasaulē, taču mēs varam kaut ko darīt: mēs varam neļaut viņam gūt virsroku mūsos un mūsu vidū. Tātad sātans vienmēr mēģinās, un mēs nekad nebūsim pilnībā pasargāti no viņa uzbrukumiem, bet mēs tāpat varam nepieļaut viņa uzvaru.

Konkrēti: kāds mani aizvainos vai izturēsies pret mani netaisnīgi. Es raizēšos, dusmošos — tas ir cilvēcīgi. Taču tieši tajā brīdī man jābūt uzmanīgam, lai sātans neizmantotu situāciju, manu sāpi, un neiepotētu manī naidu un naidīgumu. Ja viņam tas izdosies, viņš gūs uzvaru. Bet, ja es jūtos aizvainots — kas ir normāli — tomēr neļauju sātanam, ļaunumam, mani uzvarēt, nenostājos viņa pusē, nesāku ienīst, bet tā vietā lūgšanā tiecos pēc iekšējas dziedināšanas un brīvības, tad sātans nav uzvarējis.

Kā mums to izdarīt?

Cīnoties. Cīņa nozīmē neļaut upei nest mūs, kur un kā tai iepatīkas, bet cīnīties. Mēs zinām, ka tikai dzīva zivs peld pret straumi. Cīņa nozīmē, ka mēs joprojām varam kaut ko mainīt, ka mums nav jābūt pasīviem. Ir divu veidu cīņa: mēs varam cīnīties pret kaut ko vai kādu, vai arī — par kaut ko vai kādu. Dievmāte vēlas, lai mēs cīnītos par dzīvības svētumu, pie tam par katras dzīvības.

Kāda ir atšķirība starp šīm divu veidu cīņām?

Mākslinieki parasti attēlo Jaunavu Mariju, kas uzņemta Debesīs, ar seju un skatienu vērstu pret debesīm, ar sakrustotām rokām uz krūtīm un čūsku zem kājām. Tā ir Jaunavas Marijas cīņa. Kad Dievmāte min čūskai uz galvas, Viņa nenovieto kāju uz tās apzināti, ar nodomu to saspiest. Viņa to dara bez īpašas ieinteresētības, bez cīņas, bez vēlmes vai nolūka saspiest un uzvarēt to. Un tomēr Viņa to saspiež. Viņa tomēr uzvar.

Kāpēc Jaunava Marija tā izturas pret velnu? Vai Viņai nevajadzētu pielikt vairāk pūļu, lai samītu čūsku un tādējādi parādītu piemēru cīņai ar ļaunumu un sātanu?

Tas mums var likties dīvaini, bet veids, kā Jaunava Marija uzvar velnu, ir pilnīgi pretējs cīņai. Dievmāte nepievērš uzmanību čūskai. Čūska ir šeit, bet Jaunavai Marijai tā it kā nepastāv. Viņas skatiens ir vērsts ne uz čūsku, bet uz Dievu. Visa viņas būtība, viņas seja, viņas acis un viņas rokas — viss tiecas pie Dieva. Viņa ir pilnībā nodevusi sevi Viņam. Pilnībā Viņam uzticējusies. Viņa ir pilnībā vērsta uz Viņu. Viņai svarīgs ir tikai Dievs. Neviens un nekas nevar novērst viņas skatienu no Viņa.

Jaunava Marija necīnās ar velnu — Viņa dzīvo Dievam. Atvērties Dievam un pilnībā Viņam uzticēt visu savu būtību ir Viņas vienīgā vēlēšanās un rūpe. Un tieši tā arī ir uzvara pār ļaunumu, jo sātans vēlas tikai vienu — cīņu! “Nokāp no krusta!” — viņi aicināja Jēzu. Nokāp un pretojies, cīnies, atbildi uz to, kas ar Tevi notiek!

Ar savu viltību ļaunais vēlas piespiest cilvēku nostāties pret viņu, lai cilvēks pieņemtu viņa spēles noteikumus un sāktu rīkoties pēc loģikas: aci pret aci, zobu pret zobu. Kad cilvēks tam piekrīt, ļaunums izplatās, un velns gavilē. Cik viņš bija priecīgs, kad Pēteris izvilka zobenu un vicināja to, lai aizstāvētu Jēzu!

Debesīs uzņemtā Jaunava Marija nevēlas, lai mēs cīnītos ar sātanu, bet lai mēs izvēlētos Dievu un noliktu Viņu pirmajā vietā savā dzīvē. Viņa aicina mūs uz svētumu, un tas ir īstais veids, kā cīnīties ar sātanu. Tas ir pareizais veids, kā viņam pretoties. Atšķirībā no sātana, kurš vēlas karu un naidu, Jaunava Marija aicina mūs lūgties un gavēt no sirds, atvērties un pilnībā uzticēt sevi Dievam.

Cīņā ar sātanu, kurš iznīcina visu skaisto un labo cilvēkos, vienīgie ieroči, ko ticīgajie var lietot, ir krusts un rožukronis, jo ļaunumu nevar uzvarēt ar sažņaugtām dūrēm, bet gan ar lūgšanā atvērtām rokām, ne ar no troņa vadītu karu, bet ar nāvi pie krusta. Karu nevar apturēt ar karu, naidu nevar uzvarēt ar naidu. Tikai ar mīlestību.
Šis vēstījums atklāj ļoti daudz. Ko nozīmē “par katras dzīvības svētumu”? Pirmkārt, kas ir svētums?

Vai svētums ir atbilde Jēzus prasībai: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48). Tomasam Mertonam viņa draugs Roberts Laks uzdeva jautājumu: “Tom, ko tu vēlies no dzīves?” Mertons atbildēja: “Nu, droši vien es vēlos būt labs katolis.” Laks atbildēja: “Nē, nē, ar to ir par maz. Tev ir jāvēlas būt svētam.” Vai Jēzus izrāda stingrību pret slinko kalpu tāpēc, ka tas apraka viņam uzticēto talentu un tas nevarēja vairoties? Daudzi kristieši, šķiet, nemaz netiecas uz pilnību, it kā viņiem pilnībā pietiktu ar viduvējību.

Ko nozīmē “par katras dzīvības svētumu”?

Pirmkārt, tas attiecas uz mūsu pašu dzīves svētumu, bet arī uz to cilvēku dzīves svētumu, ar kuriem mēs dzīvojam un strādājam. Dievmāte ir piemērs mums, paraugs tam, kā cīnīties par katras dzīvības svētumu. Visus šos 44 gadus Viņa cīnās par mums, Viņa dzīvo mums, Viņa dara visu, lai mums palīdzētu. Tā ir mīlestība. Lūk, viņas teiktā būtība: “Dievs ļauj man jūs mīlēt.”

Taču zem vārdiem “katra dzīvība” ir domāts vēl kas vairāk. Arī daba ir dzīva. Šodien tieši daba ir apdraudēta. Un kas to ir apdraudējis? Cilvēks. Dievs uzticēja šo pasauli cilvēkam, lai viņš to pārvaldītu un attīstītu. Viņš darīja cilvēku spējīgu to darīt, apveltīja ar dāvanām. Taču no pieredzes vēsturē mēs zinām: cilvēks kļūst bīstams gan sev, gan pasaulei, ja viņš aizmirst ko ļoti svarīgu — ka viņš nav Radītājs, bet radība, un ka pāri viņam stāv Radītājs.

Lūk, kādēļ Dieva Vārds mums ir tik svarīgs. “Atceries, Israēl!” tas ir pastāvīgs Dieva aicinājums. Radīšanas grāmata māca, ka cilvēka spējas, talanti un morālās īpašības ir jāattīsta līdzsvarā. Cilvēks, pateicoties savām spējām (piemēram, ģenētiskajiem datiem, mākslīgajam intelektam…), sevi uzskata par radītāju. Bet mēs zinām, ka tad, kad cilvēks paliek viens, kad viņš dzīvo bez apziņas par Radītāju, viņš pārkāpj robežas un kļūst par postītāju. Bībele (Radīšanas grāmata, labā un ļaunā atzīšanas koks) mums māca, ka cilvēka spējām un morālai atbildībai, zināšanām, tehniskajām prasmēm un iekšējai sirdsapziņai ir jābūt līdzsvarā. Ja cilvēks neaug morāli, viņš kļūst bīstams gan sev, gan dabai.

Kas ir šī “iekšējā sirdsapziņa”?

Piemēram, es atrodos dabā un dzirdu palīgā saucienu. Kāds ir briesmās. Tad manī rodas divas vēlmes: a) palīdzēt viņam (to var saistīt ar bara instinktu — arī dzīvnieki mēdz palīdzēt cits citam); b) nepalīdzēt, jo baidos par sevi (instinkts sevi pasargāt).Taču līdzās šiem diviem impulsiem es sajutīšu arī trešo: c) iekšēju pamudinājumu, ka man VAJAG, pat IR PIENĀKUMS palīdzēt cilvēkam, kurš ir briesmās — t. i., ka man ir jāklausa pirmajam impulsam un jāspēj pārvarēt otro, kas mani aicina izvairīties no situācijas.

Vai Dieva Vārds un Baznīcas kritiskais vārds ir mēģinājums ierobežot zinātnes brīvību, traucēt tehnoloģiju attīstībai, vai tomēr tie cenšas aizsargāt Dieva brīvību un cilvēka cieņu? Dieva Vārds un lūgšana var izglābt cilvēku no viņa paša un izglābt arī dabu. Kāds zinātnieks reiz teica, ka katrā zinātniskajā laboratorijā vajadzētu būt kapelai pielūgsmei, lai zinātnieks vispirms ieietu kapelā un tikai pēc tam laboratorijā.

Patiesi, cilvēks ar sava prāta palīdzību ir spējīgs radīt brīnumus. Piemēram, atombumba. Brīnums, vai ne? Bet tas atkarīgs no tā, no kāda skatpunkta mēs raugāmies: no tā, kurš to met un vēro no lidmašīnas, kas notiek lejā, vai no tā, kurš atrodas lejā un tiek bombardēts.Kad par normālu tiek uzskatīta paļaušanās tikai uz prātu, rezultāts bieži vien ir neprātīga uzvedība. Piemēram, dabas piesārņošana un iznīcināšana (saka, ka līdz 2050. gadam okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju).

Cilvēks var zaudēt savas morālās spējas, zaudēt izjūtu par labo un ļauno. Viņa sirdsapziņa var kļūt mēma, sagrozīta. Cilvēks var nejust un neapzināties, ka sātans viņu ir iekalis nemiera un naida važās.

Lūk, mūsu iespēja atsaukties Mātes aicinājumam! Katram no mums ir dota iespēja, žēlastības mirklis, lai mēs cīnītos par svētumu! Mēs varam izvēlēties. Kāda žēlastība!

t. Marinko Šakota OFM