Par Medžugorji es pirmo reizi dzirdēju no ģimenes drauga. Es dziļi aizdomājos par parādīšanos, sāku meklēt informāciju par notikumiem Medžugorjē, sekoju Medžugorjes grupai Facebook, taču ikdienas rūpes un steiga aiznesa manas domas citur, un es atliku šīs pārdomas uz vēlāku laiku, nomierinot sevi ar domu, ka parādīšanās oficiāli nav atzītas, tātad nav arī vērts šo informāciju uztvert pārāk nopietni.

2024. gadā mēs ar ģimeni apmeklējām Vissvētākās Jaunavas Marijas namiņu netālu no Efezas — vietu, kur (saskaņā ar vācu stigmatizētās mūķenes Annas Katrīnas Emmerihas vīzijām un atklāsmēm) viņa pavadīja savus pēdējos dzīves gadus uz zemes. Mums paveicās būt ciemos pie Dievmātes, lūgties klusumā un mierā, un jau tur es sajutu Dieva žēlastību un mūsu Debesu Māmiņas mīlestību.

Tajā pašā dienā man telefonā sāka pastāvīgi nākt paziņojumi no Medžugorjes grupas Facebook. Atverot beidzot vienu no šiem paziņojumiem, izlasīju, ka tieši šajās dienās – no 15. līdz 24. jūnijam – Dievmāte parādās Podbrdo kalnā katru vakaru caur vizionāriem Mariju un Ivanu. Pirms parādīšanās cilvēki kopīgi lūdzas Rožukroni par mieru, un ir iespēja pievienoties šai lūgšanai un “būt klātesošam” parādīšanās brīdī tiešsaistē, ko es arī izdarīju. Jau pēc pirmās reizes, piedaloties kopīgajā lūgšanā un parādīšanās brīdī, es sajutu, ka man noteikti jādodas uz Medžugorji.

Kad mēs atgriezāmies mājās, es atradu un iegādājos māsas Emanuēlas grāmatu “Medžugore 90-tajos”, un to izlasīja arī mans vīrs. Pēc izlasīšanas arī viņš saprata, ka mums noteikti jābrauc uz Medžugorji. Un tā, 2. augustā, mēs jau bijām tur.

Atklāti sakot, pēc ierašanās es sastapos ar sāpīgu situāciju, kuras dēļ man radās domas, ka vajadzētu aizbraukt, ka mēs šeit neesam gaidīti, ka šeit nav mums vietas. Bet vienlaikus dvēselē skanēja balss: galvenais nepadoties kārdinājumam, neaizbraukt un neaizvērties, uzticēties Kungam un ļaut Dievmātei mūs vadīt. Es devos uz grēksūdzi, un, kamēr gaidīju savu kārtu, ieskanējās zvani, visi nometās ceļos — tas bija Dievmātes parādīšanās brīdis. Tajā brīdī es sāku raudāt, lai gan līdz tam turējos. Bija sajūta, ka Debesu Māmiņa mani mierina, un vēlējos izliet savu sāpi kā mazs bērns un nomierināties viņas rokās. Pēc kāda laika dvēselē nāca kā apskaidrība par to, kāpēc bija vajadzīga šī situācija. Es sapratu, ka Kungs pat sāpes un skumjas pārvērš par labumu un svētību.

Pēc pāris dienām mēs iepazināmies ar Katju, kura piedāvāja Jauniešu festivāla noslēgumā nest mūsu Krievijas karogu un plāksni kopā ar jauniešu grupu no dažādām pasaules valstīm. Es lūdzos un lūdzu Dievmāti mums palīdzēt, vest mūs pie rokas, būt mums līdzās un mūs neatstāt. Un Viņa mums palīdzēja, par spīti manām bailēm, kad festivāla noslēguma dienā gājām ar karogu un plāksni, īpaši pirms iziešanas pie altāra, pie mums pienāca cilvēki no dažādām valstīm, spieda mums roku, fotografējās ar mums, visi bija ļoti draudzīgi un miermīlīgi. Bija arī daži nepatīkami un satraucoši brīži, taču mēs saņēmām tik daudz atbalsta, mīlestības un labvēlības, ka sirdī iestājās miers un prieks. Es sapratu, ka jebkurā situācijā ir jāuzticas Kungam, jānodod situācija Jēzum un jāļauj mūsu Debesu Māmiņai mūs vadīt, pat tad, kad ir grūti.

Pēc dienas mēs ar ģimeni un Katju devāmies uz Podbrdo kalnu. Kāpšanas laikā mēs lūdzāmies Rožukroni, un Katja savā sirdī lūdza Kungam kādu zīmi priekš mums. Pēc mirkļa mans vīrs iesaucās: “Ak, paskatieties debesīs!” Mēs pacēlām skatienu un ieraudzījām mākoņus varavīksnes krāsās, daži bija īpaši spilgti, īpaši viens, citi nedaudz bālāki, bet neko tādu es vēl nekad nebiju redzējusi. Turklāt lietus ne tuvu nebija gaidāms, bija +45 grādu karstums un sausums. Mēs sākām filmēt un fotografēt šos mākoņus, bijām tik priecīgi un pateicīgi, ka Kungs dāvā mums tik daudz mīlestības! Gribas saukt: “Brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs!”

Kad nonācām Parādīšanās vietā, mēs apsēdāmies ēnā un sākām lūgties, no tās vietas nemaz negribas doties prom. Ir ļoti grūti vārdos aprakstīt to gaismu, šķīstību, žēlastību un mīlestību, ko izjūti Podbrdo kalnā un visā Medžugorjē. Šī patiešām ir svēta vieta, vieta, kur Debesis pieskaras zemei, kur mūsu Debesu Māmiņa Marija nāk pie mums, saviem bērniem, lai vestu mūs pie sava Dēla.

Es ļoti vēlējos būt klāt parādīšanās brīdī, bet atdevu šo situāciju Dievam, un Dievmāte mūs uzaicināja uz tikšanos. Tas bija vislabākais mūsu svētceļojuma noslēgums. Efezā Marija mūs uzaicināja ciemos, bet Medžugorjē — uz satikšanos. Es esmu bezgala pateicīga Dievmātei par visām dāvanām, ko viņa mums dāvāja, par to, ka viņa tur mūs aiz rokas un ved pie mūsu Debesu Tēva un Pestītāja Jēzus Kristus. Medžugorjes labos augļus mēs izjūtam arī pēc atgriešanās mājās, tas atspoguļojas mūsu ģimenē, savstarpējās attiecībās, attieksmē pret cilvēkiem un pasaules uztverē. Pēc svētceļojuma uz Medžugorji mēs sākām lūgties Rožukroni katru dienu, lai gan agrāk man tas šķita neiespējami. Tāpat mēs sākām gavēt trešdienās un piektdienās, arī tas agrāk šķita ļoti grūti un gandrīz neiespējami. Bet ar Dievu viss ir iespējams, par to savā dzīvē esmu pārliecinājusies jau daudzkārt!

Brauciet uz Medžugorji, pieņemiet Marijas aicinājumu, un ļaujiet Kungam darboties jūsu dvēselēs, uzticieties Viņam! Ticiet, jūs to nenožēlosit.

Tatjana, Krievija