Kad es pirmo reizi atbraucu uz Medžugorji, es vēl biju manas mammas klēpī. Kopš tā laika es esmu bijis Medžugorjē daudz reižu. Visbiežāk es tur braucu ar nodomu lūgties par savu vecmāmiņu, jo viņai bija vāja veselība. Pēc tam viņa nomira no vairāku slimību sekām.

Vēlāk es ļoti neatlaidīgi lūdzos par viņu un jautāju, kur viņa tagad ir, taču atbildes nebija. Es kāpu kalnos un nepārstāju lūgties. Aptuveni pēc gada es atkal devos uz Medžugorji uz Mladifest, bet vecmāmiņu tāpat nespēju aizmirst, jo viņa man bija ļoti tuva. Tur es daudz lūdzos un atkal jautāju, kur viņa ir, taču atbildes joprojām nebija.

Un tad kādā vakarā — tā bija trešā Mladifest diena — es atkal lūdzos, un man šķita, ka es vairs neatrodos uz zemes. Es biju pavisam citā vietā. Es ieraudzīju savu vecmāmiņu, skrienam pa skaistu pļavu, kas bija pilna ar ziediem, un viņas sejā bija plašs smaids. Viņa man nepateica nevienu vārdu, bet es biju pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Tajā brīdī es sapratu, ka ar viņu viss ir labi un ka viņa ir kopā ar Jēzu.

Tas notika, kad man bija 10–11 gadi. Tā ir vienīgā atmiņa, ko es atceros vislabāk.

Tagad man ir 16 gadi. Jau vairāk nekā sešus gadus katra mēneša 13. dienā es ievēroju gavēni par priesteriem – lūdzos un ēdu tikai maizi un dzeru ūdeni. Es esmu pievienojies nepārtrauktajai lūgšanai un gavēnim par priesteriem Latvijā. Es gavēju par viņiem, lai Dievs dotu viņiem spēku viņu kalpošanā mums.

Sākumā es gavēju tāpēc, ka man patika, kā gavēja mans tēvs. Viņš man bija liels paraugs. Es gribēju būt tāds kā viņš un darīt to, ko dara viņš. Bet vēlāk es sapratu, ka gavēnis ir kas daudz dziļāks. Es sapratu, ka gavēnis atver manu sirdi un atjauno mani.

Nesen es atgriezos no misijas Rumānijā, kur biju kopā ar jauniešu grupu. Mēs kalpojām tur bērniem un ģimenēm. Mēs palīdzējām viņiem iepazīt Jēzu un atgūt smaidu, ko viņi jau sen bija zaudējuši.

Jāzeps, Latvija