Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2025. gada 25. septembrī
“Mīļie bērni, lai šis laiks jums ir lūgšanu par mieru laiks. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu).

Cik gan grūti ir rakstīt par tik īsu Vissvētākās Dievmātes vēstījumu!

Ne tikai tāpēc, ka tas ir īss, bet arī tāpēc, ka tas ir tik skaidrs. Tas ir tik skaidrs, ka paskaidrojums nav nepieciešams. Bet, ja rakstīt, tad arī es izteikšos īsi – centīšos īsiem teikumiem kaut ko pateikt.
Bieži var dzirdēt: “Cik brīnišķīgs ir šis Jaunavas Marijas vēstījums!”

Jā, bet būsim godīgi: ko mēs izdarījām pēc tam, kad par to padomājām vai to pateicām?
Vai šis septembra vēstījums ir brīnišķīgs? “…lai šis laiks jums ir lūgšanu par mieru laiks.”
Šis vēstījums būtu brīnišķīgs arī tad, ja Dievmāte būtu pateikusi nedaudz vairāk vārdu, vai ne?
Mums patīk, kad Jaunava Marija runā ar mums un kad Viņa mums saka vairāk vārdu nekā šajā vēstījumā.
Tiešām, vārdu ir maz, bet kāds aicinājums?
Lūgties par mieru kopā ar Dievmāti – vai tad tas nav brīnišķīgi?
Ko vajadzētu pievienot šim vēstījumam?
Ko mēs jūtam, lasot šo īso vēstījumu?
Vai mēs nejūtam Dieva Mātes nopietnību?
Un satraukumu?
Līdzīgi kā māte, kura klusē, jo bērniem vārdi nepalīdz.
Dievmāte tādā veidā ar mums runā jau daudzus gadus!
Tik bieži aicina!
Bet mēs?
Kā Dievmāte var nejust satraukumu, zinot, cik pasaule ir apdraudēta.
Miers un karš ir atkarīgs no dažiem politiķiem un viņu lēmumiem.
Tik daudzu gadu garumā viņa aicina mūs kļūt par viņas sabiedrotajiem miera darbā visā pasaulē.
Viņas izstieptās miera rokas pasaulei, cilvēkiem, kuri ir tālu no Dieva, kuri nepazīst Dieva mīlestību.
Vai mēs esam atsaukušies uz viņas aicinājumiem?
Vai arī esam pievīluši?
Vai mēs šajā vēstījumā redzam Dievmātes rūpes par mums?
Kādēļ Jaunava Marija par mums uztraucas?
Vai tad ne tādēļ, ka mūs mīl? Vēl mums labu?
Vēlas, lai mēs dzīvotu mierā šajā pasaulē?
No otras puses, vai mēs sevī jūtam rūpes par Dievmāti?
Vai kaut kad esam uzdevuši sev jautājumu: vai Dievmāte cieš?
Vai viņa cieš mūsu, cilvēku, dēļ?
Vai viņa cieš manis dēļ?
Manas vienaldzības dēļ pret viņu un viņas vārdiem?
Uz kādu mieru mūs aicina Dievmāte?
Dievmāte nevēlas, lai mēs lūgtos par jebkādu mieru.
Ne viss miers ir patiess miers.
Psalmists dzied: “Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība!” (Ps 62, 2)
Mūsu pasaulei ir vajadzīgs nevis miers, bet Dievs.
Lūgšanas par mieru mērķis – atrast Dievu.
Lai mēs atgrieztos pie Dieva un Dievs dzīvotu mūsos.
Tad mēs iegūsim mieru, patiesu, dziļu. Miers, kas ir iekšējas drošības pamats.
Miers, kas ir laimes, prieka un apmierinātības pamats, ko mums neviens nevar atņemt.
Kad mēs iegūsim Dievu un sāksim dzīvot ar Viņu, mēs iegūsim mieru.
Mūsdienās politiķi visbiežāk problēmas risina paši, bez Dieva.
Mēs zinām, ka tādi lēmumi ir trausli un svārstīgi.
Dievmāte vēlas, lai viss, ko mēs darītu, būtu kopā ar Dievu.
Ne velti Sv. Augustīns ir teicis: „Kungs, (..) mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.” (Atzīšanās, I, 1)
Viņš meklēja mieru visur, bet atrada to tikai Dievā.
Ja šajā brīdī tev galvā iešaujas doma, ka tu palūgsies par mieru nedaudz vēlāk, kad būs laiks, neatliec to!
Tagad ir īstais laiks!

t. Marinko Šakota OFM