2024. gada 1. novembrī 30 lūgšanu grupas no Slovākijas nolēma atsaukties Dievmātes aicinājumam lūgties un gavēt viņas nodomos. Viens no nodomiem bija, lai lūgšanu tikšananās par mieru Popradā būtu veiksmīga.

Katrai grupai bija savs koordinators, kurš gādāja par to, lai viņu izvēlētajā dienā lūgtos 24 cilvēki. Tādējādi tika veidota nepārtraukta lūgšana. Ticīgie gavēja un bez mitas lūdzās Rožukroni, lai Dievmātes nodomi piepildītos caur šo lūgšanu tikšanos.

Lūgšanu tikšanās Popradā nesa lielu svētību un mieru dalībnieku sirdīs. Tie, kuri veselības problēmu dēļ nevarēja doties uz Medžugorji, devās prom ar dziļu pateicību Dievam.

Pēc lūgšanu tikšanās mēs nolēmām turpināt lūgties un gavēt Dievmātes nodomos, lai pateiktos Viņai par saņemtajām žēlastībām.

Pagāja gads, un nepārtrauktā lūgšana un gavēnis tik spēcīgi aizskar cilvēku sirdis, ka vēlamies to turpināt. Ar jums dalāmies ar dažām liecībām.

Es esmu animatore Mirka un vēlos dalīties priekā, ko dāvā Dievmāte. Mūsu grupa ātri sapulcēja dalībniekus, cilvēki turpināja pierakstīties, kamēr mums bija 2 cilvēki katrai lūgšanu stundai.

Pēc Medžugorjes lūgšanu tikšanās Popradā es teicu, lai man uzraksta tie, kuri nevēlas turpināt lūgties. Bet tie, kuri vēlas turpināt, to var darīt, ar noteikumu, ka es vairs nesūtīšu viņiem komentārus (?).

Es gaidīju… un uzrakstīja tikai divi. Es biju satraukta. Jo gandrīz visi vēlējās turpināt, es sev teicu, ka arī turpināšu ar komentāriem.

Viņi bija ļoti satraukti un pateicās man, sakot, ka ar komentāriem lūgties ir “savādāk”, dzīvāk.

Un šodien otrā grupa pamazām pulcē dalībniekus.

Es biju lūgšanu grupas koordinatore, kas lūdzas katra mēneša 21. datumā. Mēs esam draudzes grupa. Kad sākām lūgties par lūgšanu tikšanos Popradā, man radās vēlēšanās personīgi tajā piedalīties. Pakāpeniski šī vēlēšanās pārauga vēlmē doties turp kopā ar visu draudzi. Tāpēc mēs noīrējām autobusu un devāmies uz Popradu. Tas patiesi bija neticami svētīgs laiks.

Pēc atgriešanās no Popradas man piezvanīja kāds draudzes loceklis un jautāja, vai es nevarētu noorganizēt svētceļojumu uz Medžugorji. Tāpēc mēs sākām lūgties arī šajā nodomā. Mēs nekad iepriekš kā draudze neesam bijuši Medžugorjē. Un, ja tā būs Dieva griba, mēs varētu tur satikties 2026. gada 23. augustā. Šobrīd visas vietas autobusā jau ir rezervētas.

Vēl viens nepārtrauktās lūgšanas un gavēņa auglis ir kopīga lūgšana pie baznīcas, Dievmātes statujas priekšā. Tā aizsākās novennas laikā, kas bija veltīta Medžugorjes parādīšanos 43. gadadienai. Mēs lūdzāmies deviņas dienas, un, kad Dievmāte mūs aicināja turpināt, mēs šo aicinājumu pieņēmām. Kopš tā laika katru piektdienu plkst. 21.00 mēs pulcējamies uz lūgšanu – vasarā ārā, ziemā baznīcā – un lūdzamies trīs Rožukroņa daļas. Mēs to darām nepārtraukti līdz pat šai dienai un ļoti dzīvi izjūtam viņas palīdzību un aizsardzību.

Mūsu grupa vienmēr lūdzas katra mēneša 12. datumā. Tikai nesen es apzinājos, ka trīs mēnešus pēc kārtas šajā dienā ar mani vienmēr kaut kas notika. Dažkārt tās, no pirmā acu uzmetiena, bija grūtas un nepatīkamas situācijas, taču ar laiku man kļuva skaidrs, ka Kungs un Dievmāte tās bija pieļāvuši man par labu. Es Viņiem pateicos par visu.

Es vēlētos ar jums dalīties gadījumā no pagājušā mēneša, kas notika 12. datumā. Oktobrī šī diena bija svētdiena. Kā parasti, vakarpusē iepriekšējā dienā es nosūtīju SMS visai grupai, lai neaizmirstam piedalīties lūgšanu ķēdē, un sadalīju individuālos lūgšanu laikus. Mans laiks bija no pusnakts līdz vieniem naktī.

Tajā naktī es jutos neparasti mundra un nemaz nejutu nogurumu. Es labi palūdzos, visapkārt valdīja miers un klusums. Lūgšanas stunda pagāja ļoti ātri, un vienos naktī es gāju gulēt ar dziļu iekšēju mieru. Tā kā bija svētdiena, es zināju, ka mums jāceļas agri no rīta – mums bija kopīga Svētā Mise. No rīta mēs devāmies uz Svēto Misi, un, atgriežoties, es dzirdēju, ka mūsu kaimiņi gatavojas doties uz baznīcu. Tā mēs tiekamies katru svētdienu. Kad es izsaucu liftu, dzirdēju balsis no apakšas un it kā raudāšanu. Aiz ziņkāres es palūkojos pa logu, lai paskatītos, vai nav noticis kas neparasts. Es neredzēju neko īpašu, izņemot to, ka kaimiņu mašīnas, kas vienmēr stāvēja pie vārtiem, tur nebija. Man ienāca prātā doma, ko es izteicu skaļi: “Varbūt kaimiņu mašīna ir nozagta.”

Vēlāk, kad mēs atgriezāmies mājās, es dzirdēju troksni gaitenī un kaimiņu balsis, bet pēc tam durvis aizcirtās. Mēs sakārtojāmies, devāmies prom un vairs pie tā neatgriezāmies. Taču pēc pusdienām man iezvanījās telefons. Mana meita, kura bija palikusi mājās mācīties, panikā man teica:

“Mamma, kaimiņiene pieklauvēja pie mūsu durvīm. Kad atgriezīsies mājās, pieklauvē arī pie viņas durvīm. Iedomājies – viņus aplaupīja trijos naktī.” Es sastingu bailēs. Pēc pusdienām mēs nekavējoties steidzāmies mājās. Kad es ierados, es pieklauvēju pie kaimiņienes durvīm. Sākumā viņa baidījās atvērt durvis, bet, dzirdot manu balsi, viņa tās atvēra un ieaicināja mani iekšā. Viņa teica:

“Naktī kāds iekļuva mūsu mājā. Durvis un slēdzene nav cietušas. Vienos dienā es vēl biju tualetē – viss bija kārtībā. Mēs ceļamies pulksten četros. Mūsu guļamistaba atrodas tieši blakus ieejas durvīm, un mēs ar vīru neko nedzirdējām. Laupītāji apstaigāja dzīvokli, paņēma mūsu dokumentus, bankas kartes un automašīnas atslēgas. Viņi mums nenodarīja pāri, bet nozaga automašīnu un radīja nopietnus materiālus zaudējumus.”

Tajā brīdī es sev teicu:
“Šie zagļi viegli varēja ienākt arī pie mums.”

Koridorā esam tikai mēs un mūsu kaimiņi – divas durvis. Mēs pat neslēdzam savas durvis, bet viņi katru nakti durvis slēdz ar trīs atslēgām. Kāpēc viņi izvēlējās tieši viņus?

Tajā brīdī es sapratu, ka mūsu dzīvoklis ir Dievmātes aizsardzībā. Tā bija tieši Marijai veltītā mēneša 12. diena, diena pirms pēdējās parādīšanās Fatimā un diena, kad mūsu grupa lūdzas Dievmātes nodomos.