Pirms Svētās Mises sākuma kardināls sveicināja visus Medžugorjē un pateicās Medžugorjes draudzes vikāram, tēvam Antonio Primoracam par iespēju būt šeit.

Kardināls Pīters Turksons, Pontifikālās Zinātņu akadēmijas un Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas kanclers, piektdien, 13. februārī, svinēja Svēto Misi Medžugorjē. Viņš šajā vietā uzturējās privātā vizītē un kopā ar savu sekretāru apmeklēja Medžugorjes lūgšanu vietas, kā arī radiostaciju “Mir Medjugorje”…

Kardināls Turksons ir ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus Vatikānā: no 2009. līdz 2017. gadam viņš bija Pontifikālās padomes “Taisnīgums un miers” prezidents, no 2017. līdz 2021. gadam — Dikastērijas integrālai cilvēka attīstības veicināšanai prefekts, bet vēl pirms tam, no 1992. līdz 2009. gadam, kalpoja kā Keipkoustas arhibīskaps Ganā. Kardināla godā viņu 2003. gadā iecēla pāvests Jānis Pāvils II.

Viņš ir arī Ticības mācības dikastērijas, Dievkalpojuma un Sakramentu disciplīnas dikastērijas, Evaņģelizācijas dikastērijas, kā arī Dikastērijas kristiešu vienotības veicināšanai loceklis.

Pirms Svētās Mises sākuma viņu sveicināja un pateicās par ierašanos Medžugorjes draudzes vikārs, tēvs Antonio Primoracs, kurš arī lasīja sprediķi Svētās Mises laikā.

Intervijā radio “Mir” kardināls runāja par Medžugorji.

“Par Medžugorji es dzirdēju ļoti sen – kad šie notikumi Medžugorjē sākās ar vizionāriem, īpaši, kad šie notikumi tika nodoti izpētei un rūpīgai izvērtēšanai Vatikānam, jo es biju Ticības mācības dikastērijas loceklis. Kā jūs zināt, šai iestādei bija uzticēts nozīmīgs uzdevums — pārbaudīt parādību autentiskumu un visus ar tām saistītos notikumus. Tādēļ es vienmēr esmu bijis iesaistīts šajā izpētes darbā: kad uz šejieni tika sūtīti kardināli veikt izmeklēšanu, mēs visi uzmanīgi sekojām līdzi notiekošajam. Tas bija intelektuālais līmenis — studijas un pētniecība. Taču pastāv arī cita dimensija, personiska un garīga. Tieši tā mani atveda šurp. Nevis pētījumi un analīze, bet personiska un reliģiska pieredze. Kā jau es stāstīju brāļiem, mani pamudināja ierasties kāda draudzene, ārste no Ganas. Viņa jau 38 gadus dzīvo Vācijā. Viņa man uzticēja savu stāstu un aicināja atbraukt šurp, apmeklēt šo vietu un to piedzīvot,” sacīja kardināls Turksons, uzsverot, ka ir dzirdējis daudz liecību par Medžugorji.

“Lai gan šī ir mana pirmā vizīte Medžugorjē, es par to dzirdēju vēl pirms manas ierašanās šeit. Jau tagad ir skaidrs: ikdienas Misēs vienmēr ir pilna baznīca, var redzēt, ka cilvēki nāk ar saviem krēsliem, zinot, ka baznīca būs pārpildīta. Un jau tas mani dziļi iespaidoja. Atbraucot no Itālijas, precīzāk, no Romas, kur arī ir bagāta reliģiskā pieredze, jo tur kalpoja svētie Pēteris un Pāvils, tur dzīvoja pirmie kristiešu mocekļi un visa šī ticības liecības vēsture ir klātesoša šajā vietā, — es redzu, ka tas neiedvesmo cilvēkus tā, kā tas notiek šeit. Iespējams, iemesls ir tas, ka tas viss tur notika ļoti sen. Taču reliģiskajai pieredzei nav jāpaliek pagātnē, jo šī pagātne kalpo vienam būtiskam apliecinājumam: Dievs ir, Viņš ir dzīvs. Un šī patiesība nav tikai vēsture, bet gan realitāte, ar kuru cilvēkam jādzīvo vienmēr. Laika ritējumam nevajadzētu novest pie reliģiskuma norieta, bet gan to uzturēt, barot un veicināt tā izaugsmi. Tādēļ atšķirība ir tajā, ka šeit ticība joprojām ir dzīva — cilvēki ierodas šurp, lai no jauna iegūtu ticību. Esmu dzirdējis stāstus par cilvēkiem, kuri pēc Iestiprināšanas sakramenta bija attālinājušies no Baznīcas, bet šeit no jauna ieguva dzīves jēgu un ticību. Tāds ir arī manis pieminētās ārstes pieredzes ceļš, jo viņas prakse Vācijā ir apliecinājusi, ka brīnumi patiešām pastāv. Kad pie viņas ierodas pacienti, vēl pirms viņa tiem izraksta zāles, viņa sāk ar viņiem sarunu, un jau šajā brīdī viņi izjūt dziedināšanu. Es nevēlētos lietot vārdus “spēks” vai “vara”, bet reliģiskā pieredze šeit izplatās tik dzīvi un dziļi, ka tā skar cilvēku dzīves, pārveido tās un dara viņus spējīgus nodot šo ticības pieredzi tālāk citiem cilvēkiem un citām dzīvēm,” sacīja kardināls Turksons, kurš ir Ticības mācības dikastērijas loceklis, kurš piedalījās lēmuma “nihil obstat” par Medžugorji pieņemšanā.

“Šis dokuments stiprināja to cilvēku ticību, kuriem ir pieredze par šeit notiekošo. Tas ir pieredzes apstiprinājums, kas piešķir nozīmi tam, kas šeit ir noticis. Šajā ziņā tas iedvesmo svētceļniekus un viņu vēlmi ierasties šurp, lai atjaunotu un no jauna nostiprinātu savas attiecības ar Dievu, ar Jēzu Kristu, caur Viņa Mātes Jaunavas Marijas aizbildniecību,” sacīja kardināls Pīters Turksons.

Informācijas avots:www.medjugorje.hr