Kunga plāni parasti nesakrīt ar mūsu plāniem. Vēl pirms pusgada, es nespētu noticēt, ka Dievs mūs atvedīs uz Medžugorji. Es pat to nevarētu nosapņot, jo mums ar vīru nebija ne tādu plānu, ne iespēju. Bet tomēr… Mēs bieži dzīvē meklējam brīnumu, un, ja tu klusi un ilgi lūgšanā gaidi šo brīnumu, tas notiek, jo Dievs ir blakus, un Viņš mūs dzird…

Pēdējo gadu laikā manas un vīra attiecības ļoti pasliktinājās, un vienā svētdienā es aizgāju uz grēksūdzi. Es saku priesterim: “Tēvs, es ļoti vēlētos, lai mums viss būtu labi, bet viss ir nonācis strupceļā. Mūsu strīdi ietekmē ne tikai mūs, bet arī bērnus. Ko man darīt?” Priesteris mierīgi atbildēja: “Izvēle vienmēr ir jūsu pašu rokās, bet februārī Medžugorjē notiks rekolekcijas laulātiem pāriem. Varbūt vēlaties aizbraukt?”

Braukt… es, protams, vēlētos, bet vīrs, viņš taču nav koferis? Es atgriezos mājās un teicu: «Vai nu šķiršanās, vai Medžugorje — ko tu izvēlies?» Un, man par pārsteigumu, vīrs piekrita.

Pirms ceļojuma mums bija zināmas grūtības, kas traucēja mūsu plāniem, bet es lūdzos un teicu, ka nepadošos. Ceļojums notika. Pēc ikdienas rūpēm, pirmajās dienās es jutu dīvainas, jauktas emocijas. Lekcijas, ko vadīja cienījamā profesore, bija neticami interesantas. Pat vīrs klausījās uzmanīgi. Mēs nopirkām viņam rožukroni, un es neatlaidīgi sāku mācīt viņu lūgties. Un viņam pat izdevās.
Mēs paņēmām līdzi mūsu dēlu, viņam ir Aspergera sindroms un ADHD, un, par lielu pārsteigumu man, arī viņa pirkstiņi iemācījās pārbīdīt pērlītes un lūgties. Bērns izturēja visu dienu! Es ļoti cerēju, ka Dievs darīs brīnumu un mūsu dēls jutīsies labāk, bet pirmajās dienās brīnums nenotika. Arī starp mani un vīru joprojām radās pārpratumi. Es lūdzos patiesāk, gandrīz uz izmisuma robežas.

Reiz, kad mēs atgriezāmies no lūgšanas, es dzirdēju cilvēku sarunu, kuri bija kopā ar mums, par to, ka šeit ir vēl viena cilvēku grupa no Ukrainas. Un ar viņiem ir priesteris no Aizkarpatu apgabala. Un tad man prātā ienāca doma: “Es vēlos, lai viņš lūdzas par mūsu dēlu!” Bet kur viņu meklēt? Kas īsti ir “viņš”? Es nezināju, kas viņš ir!

Nākamajā dienā, kad mūsu mācību pirmā daļa bija noslēgusies, pārtraukumā mēs devāmies pēc dēla (viņam ir septiņi gadi — kamēr vecāki mācījās, par bērniem rūpējās neticami jaukas meitenes no kopienas “Marijas Gaisma”). Un jaukā meitene Natālija mums teica: “Es tagad braukšu pie Nensijas un Patrika. Vai vēlaties braukt ar mani?” Es biju dzirdējusi par viņiem, tāpēc mēs piekritām.

Nonākot tur, mēs ieraudzījām ukraiņu grupu ar trim priesteriem. Pēc tikšanās es uzdrošinājos un jautāju vienai no sievietēm, vai starp viņiem ir priesteris, kurš lūdzas par slimajiem. Viņa saka: “Tēvs Pjotrs?” Es taču nezināju, vai tiešām Pjotrs, zināju tikai, ka viņš ir no Aizkarpatu apgabala. Sieviete: “Jūs vēlaties, lai viņš lūdzas par jūsu dēlu? Tad es viņu tūlīt uzaicināšu.” Un tēvs Pjotrs piekrita.

Mans dēls jau sen nevarēja mierīgi gulēt. Bija nedēļas, kad viņš nakts laikā modās vairākas reizes, no rīta — histērijas, jo bērns bija noguris. Bet tagad es pamostos pēc ieraduma, bet viņš klusi guļ. Mēs ar vīru sākām vairāk saprast viens otru. Protams, dzīve nav viegla lieta — tas nav vienas dienas darbs.

Ģimenes dzīve ir liels darbs, kas prasa pacietību, ticību un mīlestību. Taču vienmēr ir jālūdz un jāmācās. Atgriežoties, mans vīrs teica: “Tur atpūšas dvēsele. Katram laulātam pārim noteikti jābrauc turp.”

Marjana