Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.
SVĒTĀ GARA PIESAUKŠANA
Nāc, Svētais Gars, nāc caur Tavas Līgavas, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds aizbildniecību! (3x)

EVAŅĢĒLIJA FRAGMENTS (Jņ 11, 1-45)
“1. Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars.
2. Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja.
3. Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo.
4. Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.
5. Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru.
6. Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas.
7. Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju!
8. Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni?
9. Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu.
10. Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav.
11. To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega.
12. Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies.
13. Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā.
14. Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris.
15. Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa!
16. Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!
17. Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam.
18. Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes.
19. Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli.
20. Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās.
21. Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.
22. Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.
23. Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām!
24. Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā.
25. Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos.
26. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam?
27. Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē.
28. Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi.
29. Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa,
30. Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta.
31. Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu.
32. Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris.
33. Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi,
34. Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties!
35. Un Jēzus raudāja.
36. Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis.
37. Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu?
38. Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens.
39. Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas.
40. Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?
41. Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis!
42. Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.
43. To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā!
44. Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet!
45. Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu.”

IZIET NO TUMSAS, LAI SMELTOS DZĪVĪBU NO JĒZUS

Es lūdzu stipru un nelokāmu ticību, ka varu atrast dzīves pilnību Jēzū.

— Es koncentrēšos uz Jēzus draudzību ar Mariju, Martu un Lācaru. Bez apustuļiem Jēzum bija vēl daži draugi – laji Betānijā. Viņš neslēpa no viņiem savu draudzību un sirds aizkustinājumu.

— Kāda ir mana draudzība ar Jēzu? Vai es stāstu Viņam par savām jūtām? Vai es spēju tās izpaust? Vai es ticu, ka Jēzus man dāvā īpašu un dziļu mīlestību?

— Es klausīšos Jēzus aizkustinošo sarunu ar Martu un Mariju (20.-32. pants). Es redzēšu vienkāršību un atvērtību, ar kādu viņas stāsta Jēzum par savām sāpēm.

— Es uzlūkošu Jēzus vaigu. Viņu ir aizkustinājušas raudošo sieviešu sāpes un asaras. Es vērošu, kā bēdu pārņemtais Jēzus iet pie sava drauga Lācara kapa un raud (33.-35. pants).

— Es saprotu, ka Jēzus redz visas manas ciešanas. Viņu aizkustina manas sāpes. Viņš raud, kad redz, ka es jūtos apjucis, bezpalīdzīgs. Vai ciešanu brīžos es varu Viņam izstāstīt par savām jūtām, vai varu atklāt savas iekšējās bailes kā Marija un Marta? Vai es vispār varu runāt par savām bailēm un savām grūtībām? Vai es ar Viņu runāju atklāti par savu iekšējo sacelšanos?

—“Lācar, nāc ārā!” (43. pants) Es ilgāk pārdomāšu šo ainu. Es dzirdu Jēzus spēcīgos vārdus. Es redzu sapulcējušās ļaužu pūļa izbrīnu un Lācaru, kas iznāk no kapa tumsas. Jēzus ir spējīgs izvest mani no visbezcerīgākajām situācijām.

— Karstā lūgšanā es lūgšu, lai Jēzus noņem akmeni, kas Viņam traucē ieiet manas dzīves tumšanos nostūros, kur es glabāju labos nodomus un vēlmes. Es lūgšu Viņam labas grēksūdzes žēlastību un labu sagatavošanos Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Atkārtošu vēlreiz: “Jēzu, Tu esi mana dzīve!”

Dievmātes skolā:

Marija ved mūs pie Jēzus un vēlas, lai Viņš kļūtu par mūsu draugu.

Dievmātes, Miera Karalienes, 2002. gada 25. aprīļa vēstījums:
“Mīļie bērni! Priecājieties kopā ar mani šajā pavasara laikā, kad visa daba mostas un jūsu sirds ilgojas pēc pārmaiņām. Atverieties, bērniņi, un lūdzieties! Neaizmirstiet, ka es esmu ar jums un vēlos jūs visus aizvest pie sava Dēla, lai Viņš jūs apveltītu ar kvēlu mīlestību pret Dievu un visu, kas ir no Viņa. Atverieties lūgšanai un lūdziet Dievam savas sirds atgriešanos; par visu pārējo Viņš parūpēsies, Viņš visu redz. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Jēzu, es Tev uzticu visas situācijas, kurās jūtos bezspēcīgs, kurās nezinu, kā rīkoties. Lūdzu, ienāc manā tumsā, manā kapā. Paldies par Tavu līdzjūtības pilno sirdi, par to, ka es tev varu izstāstīt visu. Nostiprini manā sirdī ticību Tavai dievišķajai vadībai. Amen.

VELTĪŠANĀS LŪGŠANA JĒZUM CAUR MARIJU
Vissvētākā Jaunava Marija! Šodien tavā priekšā un tavās rokās es atjaunoju un apstiprinu svētās Kristības solījumus. Es uz visiem laikiem atsakos no sātana, no visiem viņa darbiem un sevi veltu Vissvētākajai Jēzus Kristus Sirdij. Es vēlos nest savu krustu un sekot Kristum visās sava mūža dienās saskaņā ar Debesu Tēva gribu. Ak, Marija, visu debespulku un Baznīcas klātbūtnē es sevi veltu tavai Bezvainīgajai Sirdij. Esi mana Māte un Karaliene! Pilnīgā paļāvībā un mīlestībā es tev uzticu un veltu savu miesu un dvēseli, visu, kas man pieder, redzamo un neredzamo, un savu bijušo, esošo un nākamo labo darbu augļus. Es tev dodu pilnīgu brīvību rīkoties ar mani un visu, kas man pieder, pēc tavas gribas lielākam Dieva godam tagad un mūžīgi. Amen.