Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2026. gada 25. februārī
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs atkal aicinu veltīt savu dzīvi Dievam, lai, jums personiski atgriežoties, Viņš jūs vadītu uz augšāmcelšanos. Bērniņi, Dievs ir jums tuvu un uzklausa jūsu lūgšanas, bet jūs esat iemiguši, tāpēc Viņš mani sūta pie jums, lai es jūs uzmodinātu un jūs mirdzētu svētumā kā pavasara ziediņš. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprināju)

Augšāmcelšanās ir iespējama tikai pēc nāves. Kad mēs skatāmies uz krustu, mēs redzam ciešanas, tumsu un šķietamu galu. Bet, kad mēs ielūkojamies Jēzus tukšajā kapā, mēs atklājam sākumu.

Pa šo ceļu mūs nenogurstoši vada Marija, aicinot uz gavēni, atturēšanos un sevis upurēšanu. Tas nozīmē nomirt sev. Tā dzimst jauna dzīvība. Bez krusta, bez nāves nav augšāmcelšanās.

Līdzībā par graudu Jēzus māca, ka, ja grauds neiekrīt zemē un nemirst, tas nenes augļus. Arī mūsu ikdienas mazās nomiršanas – mūsu lepnuma, egoisma, kūtruma un baiļu pārvarēšana var kļūt par vietu, kur dzimst kas jauns.

Marija ar savu piemēru un aizbildniecību palīdz mums veltīt savu dzīvi Dievam. Viņa upurēja Viņam savus plānus un sacīja savu “Fiat!” – lai notiek pēc Tava prāta. Arī mūsu dzīves veltīšana Dievam var kļūt par iemeslu daudzu siržu augšāmcelšanai.

Šogad mēs pieminam 800 gadus kopš svētā Asīzes Franciska nāves. Viņš atteicās no bagātības un drošības, ko sniedza vecāku nams. Pilsētas ļaužu priekšā viņš novilka savas dārgās drēbes un atdeva tās savam tēvam. Tas nebija mirkļa aizrautības žests, bet radikāls atgriešanās sākums, kas atnesa Baznīcai atjaunotni. Laikā, kad mīlestība bija apdzisusi, viņš kļuva par dzīvu Evaņģēliju. No viņa “Jā!” Dievam izauga kopiena, kas dzīvo jau astoņus gadsimtus.

Kad cilvēks velta savu dzīvi Dievam, tas nekad nepaliek bez augļiem. Tāpat kā svētais Asīzes Francisks jau gadsimtiem ilgi ved pasauli pie Jēzus, arī mūsu mazie, apslēptie upuri var nest ticības augšāmcelšanos citu cilvēku sirdīs.

Marija mums atgādina, ka Dievs ir mums tuvu un dzird mūsu lūgšanas, bet mēs bieži snaužam. Tā ir mācekļu traģēdija Ģetzemanes dārzā. Viņa sacīja: “Jūs esat tik akli un pieķērušies zemes lietām un domājat par šīszemes dzīvi. Dievs mani sūtījis, lai es jūs vadītu uz mūžīgo dzīvi. Es, bērniņi, neesmu nogurusi, kaut arī redzu, ka jūsu sirds ir smaga un nogurusi no visa, kas ir žēlastība un dāvana.” (25.10.2006.)

Viņa vēlas, lai mēs iemirdzētos svētumā kā pavasara zieds. Pavasara zieds mirdz ne tāpēc, ka cenšas, bet tāpēc, ka pieņem gaismu.

Taču pirms tas uzzied, sēklai jākrīt zemē un jāmirst. Klusumā, apslēptībā un zemes tumsā norisinās jaunās dzīvības noslēpums. Tas, kas ārēji izskatās kā beigas, patiesībā ir pārvērtību sākums. Tāpat ir arī ar svētumu. Tas nav sasniegums un nav ārēja pilnība. Tā ir atvērtība, kas dzimst no nomiršanas sev pašam. Kad mēs ļaujam mirt sevī lepnībai un egoismam, mūsu sirdīs atbrīvojas vieta Dieva gaismai.

Kad mēs vēršamies pie Dieva no visas sirds un ļaujam Viņam mūs mīlēt, mēs sākam mirdzēt nevis ar savu spēku, bet ar dzīvību, kas mūsos izaug pēc apslēptās grauda nāves.

Lūgšana: Marija, tu klusi miri jaunai dzīvei, uzticam tev šo žēlastības laiku. Tu zini, cik grūti mums ir upurēt sevi. Kad baidāmies kaut ko zaudēt, kad pretojamies krustam un sāpēm, ņem mūs aiz rokas un ved mūs pa uzticības ceļu. Palīdzi mums nomirt lepnumam, egoismam un bailēm, lai mūsos varētu augt jauna dzīvība. Tu zini, ko nozīmē teikt Dievam “Jā!” Izlūdz mums atvērtu sirdi, kas nebaidās no šīs zemes tumsas, jo tic augšāmcelšanās gaismai. Pamodini mūs no vienaldzības miega. Marija, palīdzi mums veltīt savu dzīvi Dievam, lai no mūsu slepenās nomiršanas citu cilvēku sirdīs izaugtu jauna dzīvība. Amen.

Terēze Gažiova