Dievmātes, Miera Karalienes, vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2026. gada 25. martā
“Mīļie bērni! Egoisma un naida inde valda cilvēku sirdīs, un tāpēc jums nav miera. Bērniņi, es jūs aicinu: esiet mīlestība un manas rokas, kas sniedzas pretī visiem, kurus jūs satiekat. Pazemībā lūdzieties par mieru un strādājiet pie izlīguma starp cilvēkiem, lai ikvienam cilvēkam virs zemes klātos labi. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)
Februāra vēstījumā Dievmāte aicināja mūs ziedot savu dzīvi Dievam un brīdināja, ka mēs garīgi snaužam. Viņas mātišķā klātbūtne un vēstījumi ir aicinājums pamosties no garīgās kūtrības un atvērt sirdi Dievam, kurš ir miera un dzīvības avots.
Šajā vēstījumā Debesu Māte mums saka, ka egoisms un naids valda cilvēku sirdīs. Ja mēs neesam saistīti ar dzīvības avotu, tad paliekam bez dzīvā ūdens avota, ko mums dāvā Jēzus.
Dievmāte savos vēstījumos bieži runā par sirdi. Sirds ir vieta, kur dzimst labais vai ļaunais, miers vai karš, mīlestība vai naids. Jēzus mūs par to brīdina, kad saka: “Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.” (Mt 15, 18-19)
Mūsu runa un mūsu vārdi nemaldina. Tie atklāj to, ko sirds glabā apslēptu. Runa ir mūsu iekšējās dzīves, mūsu sirds atspulgs. Pēc runas mūs pazīst. Mēs sakām to, ko nesam savā sirdī. Ar vārdiem mēs citiem nododam to, kas mūsos iekšā. Runājot varam bagātināt otru, ja mūsu sirds ir piepildīta ar labestību, vai arī varam viņu noplicināt, ja tajā mājo ļaunums. Ar runu var celt un var postīt. Var iedrošināt un biedēt, var atdzīvināt vai nogalināt. Ar runu mēs vienmēr kaut ko nododam citiem. Tā atklāj, kas notiek cilvēka sirdī. Runa atklāj, kādi mēs esam un kas mēs esam.
Un Jēzus sacīja: “Jo pēc taviem vārdiem tevi attaisnos un pēc taviem vārdiem tevi pazudinās.” (Mt 12, 37)
Mūsu runa nenosaka mūsu dzīvi, bet atklāj, kāda ir mūsu sirds. Sirds ir mūsu centrs, kur mēs pieņemam lēmumu par labu vai ļaunu, par patiesību vai iznīcību.
Bezjēdzīgi censties labot tikai runu. Svarīga ir sirds. Vispirms ir jāatīra sirds, un tad viss kļūs tīrs. Sirds ir mūsu centrs. Tajā viss notiek, saplūst visi notikumi un visa mūsu pieredze. Ja sirds ir taisna, tev nebūs par ko kaunēties. Ja tā ir nešķīsta un nes ļaunus nodomus pret citiem, nāksies saspringt, lai runa nenodotu sirdi. Mēs dzīvosim saspringumā, iztērēsim dvēseles spēkus, apspiežot ļaunas domas, attēlus, nodomus un jūtas. Tā mēs dzīvosim pastāvīgās bailēs. Izvairīsimies no cilvēkiem. Attālināsimies no Dieva. Mēs ātri saslimsim, jo dvēseles spēki tiks izlietoti ļaunajam, nevis labajam. Mēs kļūsim nabadzīgāki, arvien vientuļāki un apmaldījušies.
Mēs meklēsim ārstus un līdzekļus stiprināšanai un dziedināšanai, vērsīsimies pie psihiatriem un brīnīsimies par savu izdzišanu. Bet patiesībā ir vajadzīgs tikai viens — izdzīt no sirds ļaunās un drūmās domas.
Mums atliek sirsnīga grēku nožēla, žēlabas un ķēniņa Dāvida lūgšana: “Radi man šķīstu sirdi, Dievs, un atjauno manī stingru garu.” (Ps 50, 12)
Lūgšana: Jaunava Marija, tu, žēlastības pilnā, Dieva žēlastībā pasargāta no grēka traipa, aizbildini par mums pie sava Dēla. Ar savu Mātes Bezvainīgo Sirdi izlūdz arī mums žēlastību augt svētumā un sirds skaidrībā. Lūdzam tevi, Māte, iemāci mums lūgties ar tavu Sirdi, kas pilnībā atdota Dievam, sakot vienkāršus vārdus: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Šajos vārdos tu ieliki visu savu dzīvi. Ak, Māte, mēs vēlamies tev dot savas rokas, lai tu mūs vadītu, un sirdis, lai tu tās pārveidotu savā Mātes aizbildniecībā. Lai mūsu sirdis dienu no dienas kļūtu līdzīgākas tavai Sirdij, kas beigās uzvarēs ikvienu ļaunumu. Amen.
t. Ļubo Kurtovičs OFM
