No 2026. g. 9. līdz 13. martam Medžugorjē norisinājās 31. Starptautiskās garīgās atjaunotnes dienas svētceļojumu organizatoriem, miera centru vadītājiem un Medžugorjes lūgšanu un labdarības grupu vadītājiem. Tajās piedalījās apmēram 200 organizatoru no dažādām valstīm. Galvenais lektors bija tēvs Zvonimirs Pavičičs, Medžugorjes draudzes prāvests. Pirmajā dienā mūs uzrunāja arī monsinjors Aldo Kavali, apustuliskais vizitators Medžugorjes draudzē, bet pēdējā dienā – Hercegovinas provinces provinciālis, franciskāņu tēvs Jozo Grbešs. Garīgās atjaunotnes dienas noslēdzās ar svinīgu Svēto Misi, ko celebrēja monsinjors Aldo Kavali.
Medžugorje ir žēlastības vieta, un tās garīgums ir “lipīgs”. Šeit tiek godināta Miera Karaliene, un tas ir svarīgi visai pasaulei. Šī ir patiesas satikšanās ar Mariju vieta, žēlastības vieta, un šī žēlastība jānes pasaulē. Rožukroņa lūgšana – Marija, Evaņģēlijs – Jēzus!
Vēlos dalīties ar jums dažās domās, kas mani īpaši aizskāra. Visu šī gada garīgo atjaunotnes dienu tēma Medžugorjē ir: “Pie avota!” Ir svarīgi atgriezties pie avota, neapstāties pie tā, pie kā esam pieraduši un kas mums patīk, jo patiesais avots ir Dieva Vārds. Skaistums slēpjas tajā, ka mēs nepārtraukti tiekam atjaunoti un pārveidoti. Nekas nepaliek tāds pats. Jēzus nenoveco — Viņš vienmēr dāvā mums jaunu dzīvību.
Tālāk mēs pārdomājām Evaņģēlija fragmentu par samarieti. Samariete nāca ar savām ciešanām un sastapa Dievu. Jēzus neapgāja Samariju, bet devās uz Jeruzalemi tieši caur šo zemi, no kuras jūdi izvairījās. Jēzus izvēlas taisno ceļu un ienāk mūsu sirdī. Mēs neesam pilnīgi, taču varam būt žēlsirdīgi. Jēzus bieži dodas tieši pie tiem, kurus mēs apejam. Viens no garīgā ceļa posmiem ir iet pie citiem, izrādīt žēlsirdību un dāvāt labu vārdu.
Brīdī, kad Jēzus satiek samarieti pie akas, mani īpaši aizkustināja salīdzinājums: Jēzus ir kā saule, kas pusdienlaikā stāv augstu virs akas un apgaismo tās dziļumus. Dieva skatiens ir tieši tāds — tas iekļūst dziļumā. Vienlaikus saule sasilda šo ūdeni, kas akā parasti ir auksts.
Visvairāk manā sirdī palika tas, ka klusums Dieva priekšā ir svarīgs un tas ir jānovērtē. Tēvs Zvonimirs stāstīja par pirmajām parādīšanās dienām un par to, kas notika Medžugorjē. Viņš dalījās ar tēva Jozo Zovko, priestera, kurš bija Medžugorjes draudzes prāvests brīdī, kad sākās parādīšanās, sarunām, iespaidiem un iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu. Viņam bija daudz jautājumu un šaubu, cilvēki varēja redzēt dažādas ārējas zīmes. Bet kura ir vissvarīgākā zīme?
Mums visdziļākā zīme ir pārveidošanās Euharistijā. Tēvs Jozo piedzīvoja kādas sievietes dziļu grēksūdzi un saprata, ka tieši tā ir gaisma tumsā. Viņš ievēroja, ka cilvēki arvien mazāk raugās uz Parādīšanās kalnu un arvien vairāk meklē Dievu baznīcā. Viņš redzēja, kā darbojas Dievs. Dievs un Jaunava Marija šeit darbojas caur lūgšanu un sakramentiem. Dievs darbojas caur ticīgajiem un arī neticīgajiem — tajā var saskatīt Viņa roku. Ir svarīgi nemeklēt zīmes debesīs, bet gan savā sirdī. Dievu spēj atpazīt tie, kas Viņam tic. Tāpat viņš aprakstīja, kā vizionāri, vēl būdami bērni, redzēja Jaunavu Mariju: viņai ir apmēram 20–21 gads, viņai ir tumši mati, viņa ir skaista, ģērbusies vienkārši, un viņas balss skan maigi, it kā viņa dziedātu.
Pēdējā garīgās atjaunotnes dienā uzstājās tēvs Jozo Grbešs. Viņš mūs iedrošināja ar vārdiem, ka svarīga garīguma izpausme ir spēja klausīties un uzticēties — ticēt, ka Dievs mūs vada.
Viņš skaisti pateica, ka Medžugorje ir klusuma dāvana: mums jāiemācās klusēt, un tad sāk runāt Dievs. Medžugorje mums māca, kas ir un kas nav svarīgs. Ar mīlestību viņš pieminēja savu brāli priesteri, kurš bija aizgājis mūžībā iepriekšējā dienā un kuram cilvēki vienmēr bija svarīgāki par lietām. Medžugorje mūs atgriež pie svarīgākā. Tas ir “kalns”, satikšanās vieta ar Kungu. Uzvara ir mīlestībā. Dievs ir mīlestība. Medžugorje mūs atgriež pie sākuma — un šis sākums ir mīlestība.
Viņš aicināja mūs visus kļūt par patiesiem mīlestības lieciniekiem. Viņš arī pieminēja svēto Asīzes Francisku, kurš atnesa sava ordeņa regulu bīskapam, un viņš teica, ka tā nav regula, bet Evaņģēlijs. Un patiesi, mums nav vajadzīgas regulas, bet Evaņģēlijs. Viņš arī sacīja, ka Dievmātes skola ir mīlestības skola. Cilvēks dažkārt vienkārši iet un domā, ka kaut ko nespēs, bet, uzkāpis virsotnē, saprot, ka spēj. Cilvēks var vairāk, nekā viņš domā.
Kad mēs nododam informāciju svētceļniekiem, svarīgi runāt ar mīlestību. Pēc viņa vārdiem, kristietība ir aizmirsusi savu sakni, un šī sakne ir mīlestība. Jaunava Marija nekad neved cilvēkus pie sevis, bet pie sava Dēla. Un jautājums skan šādi: ko cilvēki redz manī? Mīlestības liecinieku, uzņēmēju vai kādu citu? Ir svarīgi neaizmirst sevi dāvāt citiem.
Jekaterina, Krievija
