Dievmātes, Miera Karalienes, vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2026. gada 25. jūnijā:
“Mīļie bērni! Priecājieties kopā ar mani, jo Visaugstais ļauj man būt ar jums, vest jūs pie Viņa, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Priecājieties, bērniņi, un esiet līksmi arī grūtībās, un jums būs spēks, jo jūs apzināsities, ka esat pārejoši, un pratīsiet visu upurēt Dievam. Tāpēc neaizmirstiet – es esmu jūsu Māte un jūs mīlu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)
Viss varenais un svētais, kas notiek Medžugorjē, īstenojas tādēļ, ka mūsu vidū ir Jaunava Marija. Viņa ir mūsu prieka avots, un viņas prieks ir Dievs. Tur, kur ir Marija, tur ir arī Jēzus. Viņa nekad nenorāda uz sevi, bet vienmēr ved mūs pie sava Dēla. Tieši tajā slēpjas Medžugorjes vēsts un jēga – vest cilvēkus pie Jēzus Kristus. Priecāties kopā ar Mariju nozīmē būt kopā ar Jēzu, apzināties, ka Viņš ir ar mani, mani mīl un vada ik brīdi, lai kas arī notiktu.
Marijas prieks nav tikai labs noskaņojums un arī ne smaids, kas izliekas, ka viss ir kārtībā. Viņa zina, ko nozīmē priecāties arī grūtībās. Viņas Sirds tik daudz reižu ir bijusi ciešanu caurdurta, un tomēr viņa nav zaudējusi cerību. Viņa zināja, ka Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Šodien, pasaulē, kas ir pilna ciešanu, viņa mums saka: «Priecājieties kopā ar mani!» Viņa nesaka: «Priecājieties tad, kad viss atrisināsies un kad jums viss būs labi.» Viņa māca mums priecāties jau tagad, jo Dievs ir ar mums, un prieks ir kopā ar mums. Pasaule to nevar ne dot, ne atņemt. Par to raksta arī svētais Pāvils, esot cietumā: “Priecājaties Kungā; es atkārtoti saku: priecājieties!” (Fil 4, 4).
Iztēlosimies laivu vētrainā jūrā. Virspusē ceļas augsti viļņi, vējš pieņemas spēkā, un viss šķiet biedējošs. Taču tikai dažus metrus zem ūdens virsmas jūra joprojām ir mierīga. Tāda ir kristīgā prieka daba. Mūsu dzīves virspusē var plosīties visdažādākās vētras — slimība, nedrošība, neveiksmes, zaudējumi… Bet sirds dziļumos var saglabāties miers, jo tur mājo Jēzus. Vissvētākā Jaunava Marija jau pirms vairākiem gadiem mums sacīja: “…bērniņi, lūdzieties un priecājieties par visu, ko Dievs šeit dara, kaut arī sātans provocē strīdus un satraukumu.” (25.07.1999.).
Tas ir aicinājums. Viņa nesaka mums priecāties tikai tad, kad vairs nebūs raižu, bet saka: “Priecājieties, neraugoties uz tām, jo Dievs darbojas arī tad, kad šķiet, ka ļaunums uzvar.” Kristīgais prieks ir lēmums ik dienas uzticēties Dievam jebkuros apstākļos. Tā nav emocija, kas nāk un aiziet. Tā ir izvēle. Pāvests Francisks sacīja: “Kristietis ir prieka cilvēks. Ne tāpēc, ka viņam nebūtu krusta, bet tāpēc, ka viņš zina – viņš nav viens. Jēzus ir ar viņu.” Jau 45 gadus Marija Medžugorjē aicina mūs uz lūgšanu, gavēni, Dieva Vārdu, Euharistiju un Svēto Grēksūdzi. Tieši šeit mēs sastopam dzīvo Jēzu, un tieši šeit dzimst patiess prieks.
Vēstījuma noslēgumā viņa mums saka: “…jums būs spēks, jo jūs apzināsities, ka esat pārejoši, un pratīsiet visu upurēt Dievam.” Marija saista prieku ar cilvēka trausluma apzināšanos. Pasaule mums māca pretējo. Tā mudina savu drošību balstīt bagātībā, panākumos un veselībā. Taču, kad mēs pārstājam izmisīgi turēties pie tā, ko kādu dienu tāpat zaudēsim, mūsu sirds atveras Dievam. Un tieši tad mēs atklājam patieso prieku. Tas nozīmē uzticēt Dieva rokās savus priekus un ciešanas, panākumus un vilšanās, savus nodomus un savu nākotni. Tāda sirds paliek mierpilna arī pārbaudījumu vidū, jo zina, kam tā pieder.
Lūgšana: Marija, māci mums priecāties kopā ar tevi ne tikai miera laikā, bet īpaši pārbaudījumos un grūtībās. Izlūdz mums žēlastību, lai mūsu prieka avots būtu Dieva klātbūtne, nevis šīs pasaules pārejošās lietas. Pārveido mūs, Marija, lai arī caur mūsu dzīvi Dievs varētu pieskarties tiem, kuri meklē prieku šīs pasaules pārejošajās lietās. Amen.
Terēze Gažiova
